Statistical Genetics Wiki
Francija (franču: France, izrunā: [fʁɑ̃s]), oficiāli Francijas Republika (République française, [ʁepyblik fʁɑ̃sɛz]), ir valsts Rietumeiropā ar dažām aizjūras salām un teritorijām, kas atrodas citos kontinentos.[P 1] Francijas Eiropas daļa robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monako, Spāniju un Andoru. Dienvidos to apskalo Vidusjūra, rietumos — Biskajas līcis (Atlantijas okeāns), bet ziemeļos — Ziemeļjūra. Franciju no Apvienotās Karalistes šķir Lamanša šaurums, zem kura atrodas tunelis, kas savieno abas valstis. Francijas kontrolē ir arī Korsikas sala Vidusjūrā un vairākas citas mazākas piekrastes salas. Francijas aizjūras departamenti robežojas ar Brazīliju, Surinamu (Franču Gviāna) un ar Nīderlandes pakļautībā esošo Sintmārtenu (Senmartēna). Paši francūži savu valsti bieži dēvē par L’Hexagone (Sešstūri), jo tā pēc kontūras atgādina šo ģeometrisko figūru.
Francija kopš 17. gadsimta beigām ir viena no pasaules lielvarām. 18. un 19. gadsimtā tā kļuva par koloniālu impēriju. Tai piederēja aizjūras teritorijas Rietumāfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Mazajās Antiļu salās. Francija 1957. gada 25. martā bija viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. No visām Eiropas Savienības valstīm tā pēc platības ir vislielākā. Tā ir arī viena no Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibinātājvalstīm, kā arī NATO un G7 locekle, tā ir arī viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm. Francija ir viena no septiņām pasaules valstīm, kurām ir legāli kodolieroči, kā arī tajā atrodas daudzas atomelektrostacijas. Francija ir unitāra pusprezidentāla republika.
Francijas galvaspilsēta ir Parīze. Valstī ir arī daudzas citas vēsturiskas un ievērojamas pilsētas. Nozīmīgākās no tām ir Nica, Marseļa, Bordo, Lille, Liona, Tulūza, Strasbūra un Nante. Francija ir tūristu visiecienītākā valsts. Katru gadu to apmeklē vidēji 82 miljoni tūristu.[4] Francijā ir daudzi pieminekļi, celtnes un citas ievērojamas apskates vietas, kā, piemēram, Luvra, Eifeļa tornis, Triumfa arka, Versaļas pils, Parīzes Dievmātes katedrāle, un Monsoro pils. Administratīvi Francija sīkāk tiek iedalīta reģionos un departamentos.
Etimoloģija
Nosaukums Francija ir cēlies no latīņu vārda Francia, kas burtiskā tulkojumā nozīmē "franku zeme". Savukārt par šīs cilts nosaukuma rašanos ir vairākas teorijas. Viena no versijām ir tāda, ka šis nosaukums ir cēlies no senģermāņu vārda frankon, kas nozīmē "šķēps" vai "pīķis".
Vēsture
Mūsdienu Francijas teritoriju jau pirms 200 000 gadiem apdzīvoja neandertālieši, kas izmira pirms aptuveni 30 000 gadiem, kad tos izkonkurēja saprātīgais cilvēks, kas Francijā ienāca pirms 50 000 gadiem. Lasko alā ir atrasti sienu zīmējumi, kas liecina par viņu klātbūtni tajā laikā. Aptuveni pirms 6500 gadiem sākās pāreja no paleolīta uz mezolīta laikmetu, kad dominēja mednieku-vācēju ciltis, uz neolīta laikmetu.[5]
Gallija
6. gadsimtā p.m.ē.[5] no Centrāleiropas Francijas teritorijā ienāca ķeltu ciltis, kas zināmi kā galli. Senie romieši gallus iedalīja divās grupās — Transalpu gallos (galli aiz Alpiem), kas dzīvoja mūsdienu Francijā, un Cizalpijas gallos, kas apdzīvoja teritoriju Itālijā starp Po upi un Alpiem. Tā kā Cizalpijas galliem nebija nozīmīga loma Francijas vēsturē, tad ar "galliem" parasti apzīmē Transalpijas gallus.
Gallu ciltis bieži karoja ar akvitāņiem, kas dzīvoja dienvidos no Garonnas upes, un ģermāņiem, kas dzīvoja austrumos. 4. gadsimtā p.m.ē. galli iebruka pat Senajā Romā. 221. gadā p.m.ē. caur gallu teritoriju karagājienā uz Romu devās kartāgiešu karavadonis Hanibāls Barka. 2. gadsimta p.m.ē. beigās romieši sāka Gallijas iekarošanu. 122. gadā p.m.ē. Romas Republika anektēja Provansu. No 58. līdz 51. gadam p.m.ē. Galliju pilnībā iekaroja Jūlijs Cēzars, pretestību kuram vadīja Verkingetorikss.
Vairākas gallu apmetnes laika gaitā pārvērtušās par lielpilsētām — Lutetia Parisiorum (mūsdienās Parīze) un Burdigala (Bordo). Arī akvitāņu apmetnes vēlāk izaugušas par lielpilsētām, piemēram, Tolosa (Tulūza). Ilgi pirms romiešu iekarojumiem, sengrieķi izveidoja savas kolonijas Provansā, Francijas dienvidos pie Vidusjūras, kura piekrastē arī feniķieši dibināja Massalia (Marseļa) un Nikaia (Nica). Savukārt romieši nodibināja Lugdunum (Liona) un Narbonensis (Narbonna). Gallu valodas sajaukšanās procesā ar latīņu valodu un vēlāko iebrucēju franku valodu radās franču valoda, kurā vēl mūsdienās pastāv vairāki reģionālie dialekti.[6]
No romiešu Gallijas provincēm nākuši Romas imperatori Klaudijs, Karakalla un Antonijs Pijs. Haotiskajā 3. gadsimtā no 260. līdz 274. gadam pastāvēja pat Gallu impērija, ko izveidoja provinces vietvaldis. Šajā laikā Gallijā no austrumiem sāka ienākt ģermāņu ciltis franki un alemaņi. 4. gadsimtā ķelti no Lielbritānijas masveidā pārcēlās uz Bretaņu, kurā joprojām pastāv savdabīga ķeltu kultūra.
Pavājinoties Romas impērijai, tā 418. gadā Akvitānijas provinces teritoriju atdod vestgotu karalim, kas šeit izveido vienu no pirmajām barbaru karalistēm. Pēc Rietumromas impērijas pastāvēšanas beigām vestgoti iekaro Gallijas dienvidus un centru, kamēr burgundi dienvidaustrumos izveido savu karalisti, bet ziemeļaustrumus kontrolē franki.
Merovingu un Karolingu dinastijas
Franku valdnieki drīz sāk iekarot lielākas teritorijas un ir pirmie no ģermāņu barbariem, kas kristiešu ariānisma vietā pieņem katoļticību. Franču valdnieki savu valsti vēlāk mēdza dēvēt par "Francijas viskristītāko karaļvalsti". 486. gadā franku karalis Hlodvigs I pakļāva gallus un 496. gadā pieņēma katoļticību, iegūstot Romas pāvestu atbalstu karam pret ariāņu vestgotiem. 507. gadā Hlodvigs I sakāva vestgotus, sagrāba Akvitāniju un vestgotu galvaspilsētu Tulūzu. Hlodvigs par savu galvaspilsētu izvēlējās Parīzi. Pēc Hlodviga nāves viņa mantinieki pēc franku tradīcijas viņa karalisti sadalīja četrās daļās. Turpmākos 250 gadus franku valstī valdīja Merovingu dinastijas karaļi, kas 751. gadā zaudē varu godkārīgajam augstmanim Pipinam Īsajam, kas kļuva par pirmo Karolingu dinastijas karali.
Franku valsts savu lielāko varenību sasniedza Kārļa Lielā varas laikā, kurš 774. gadā pakļāva Itālijas langobardus, 788. gadā iekaroja Bavāriju, 796. gadā sakāva avārus pie Donavas, 801. gadā uzbruka musulmaņu Spānijai un 804. gadā pakļāva Lejassaksiju. 800. gadā Romas pāvests Kārli Lielo kronēja par Svētās Romas impērijas imperatoru.
Pēc viņa nāves franku impēriju vairākkārt dalīja viņa mantinieki. 843. gadā noslēgtais Verdenas miera līgums impēriju sadalīja trīs daļās — Rietumfranku, Austrumfranku un Vidusfranku valstīs, taču 855. gadā notiek vēl viena dalīšana, kurā uz ilgāku laiku izveidojas Burgundijas Karaliste. Pēc šīs dalīšanas pakāpeniski sāk veidoties neatkarīgas Eiropas karalistes, sākas Francijas Karalistes vēsture.
Francijas Karaliste
Karolingu dinastija beidz valdīt 987. gadā, un par karali kļuva Hugo Kapets no Kapetingu dinastijas. Pēc Kapetingiem Francijā valdīja Valuā un Burbonu dinastijas. Viduslaiku Francija bija feodāli sadrumstalota valsts, kurā reģionu hercogi bija varenāki par karali, kuram piederēja tikai neliela teritorija ap Parīzi. Vēlīnajos viduslaikos valsti plosīja Simtgadu karš, kura gaitā Francijas karaļiem izdevās nostiprināt savu varu un atvairīt angļu karaļu pretenzijas uz troni.
17. un 18. gadsimta mijā Francijā valdīja Luijs XIV, kura laikā izveidojās absolūtā monarhija. Viņa varas laikā Francija bija Eiropas spēcīgākā valsts, ar lielāko iedzīvotāju skaitu un koloniālajām ambīcijām Ziemeļamerikā, Karību jūrā, Āfrikā un Indijā. Francijai bija vadošā loma Eiropas politikā, ekonomikā un kultūrā. Franču valoda kļuva par Eiropas aristokrātu un diplomātu valodu, Franču apgaismotāji ietekmēja filozofiju un literatūru. 18. gadsimtā franču zinātnieki veica nozīmīgus atklājumus.
Revolūciju gadsimts
1789. gadā sākās Franču revolūcija, kuras gaitā 1792. gadā krita monarhija un tika pasludināta Francijas Pirmās republikas izveidošana. 1793. gadā gāztajiem Luijam XVI un Marijai Antuanetei izpildīja nāvessodu. Pēc valsts apvērsuma 1799. gadā par Francijas līderi kļuva Napoleons Bonaparts, kurš 1804. gadā pasludināja Francijas impērijas izveidošanu. 1815. gadā pie varas atgriezās Burbonu dinastija, kas valdīja līdz 1830. gada Jūlija revolūcijai, kad pie varas nāca Luijs Filips I, kurš valdīja līdz 1848. gada februāra revolūcijai. Revolucionāri pasludināja Otrās republikas izveidošanu, kas pastāvēja līdz 1852. gadam, kad prezidents Luijs-Napoleons pasludināja Otrās impērijas izveidošanu. Napoleonu III gāza 1870. gadā pēc sakāves Franču-prūšu karā. Tika pasludināta Trešās republikas izveidošana, Francijā nostiprinājās republikāniskā valsts iekārta.
19. gs Francija, sacenšoties ar Lielbritāniju, ieguva kolonijas lielā daļā Āfrikas, Indoķīnā un citur. Daudzās bijušajās franču kolonijās oficiālā valoda joprojām ir franču.
Jaunākie laiki
Neraugoties uz dzīvā spēka zaudējumiem un postījumiem, Francija bija viena no uzvarētājvalstīm Pirmajā pasaules karā, taču tā bija par vāju, lai nostiprinātos Eiropā un pakāpeniski zaudēja politiskās pozīcijas, bet vēlāk arī karu nacistiskajai Vācijai, kas 1940. gada jūnijā uzsāka kauju par Franciju. Vācieši ātri guva uzvaru, kas noveda pie Trešās republikas sabrukuma un Višī Francijas izveidošanās. 1944. gada izcelšanās Normandijā iesāka Francijas atbrīvošanu, izveidojās pagaidu valdība Šarla de Golla vadībā, kas pēc kara drīz demisionēja. Izveidojās Francijas Ceturtā republika, kas sabruka 1958. gadā pēc krīzes, ko izraisīja Alžīrijas neatkarības karš. De Golls atgriezās pie varas un vadīja Franciju nākamos 10 gadus, izveidojot Francijas Piekto republiku, kas pastāv līdz mūsdienām.
Ģeogrāfija
Francija atrodas Rietumeiropā. Tā robežojas ar Beļģiju (robežas garums 620 km), Luksemburgu (73 km), Vāciju (451 km), Šveici (573 km), Itāliju (488 km), Monako (4,4 km), Andoru (56,6 km) un Spāniju (623 km).[7] Tā kā aizjūras teritorijas robežojas arī ar Brazīliju, Surinamu un Nīderlandei piederošo Sintmārtenu, tad arī šīs valstis var uzskatīt par Francijas kaimiņvalstīm. Pie Francijas robežām atrodas divas kalnu grēdas: Alpi un Pireneji. Francijā ir arī daudz upju. Divas nozīmīgākās no tām ir Sēna un Luāra. Francijas ziemeļos un rietumos ir daudz pakalnu un upju ielejas. Dažādās valsts vietās ir ļoti atšķirīgs klimats. To spēcīgi ietekmē Atlantijas okeāns.
Francijas platība ir 674 843 km², pie kuras ir pieskaitīta tās aizjūras departamentu teritorijas. Francijas Eiropas daļas platība ir tikai 551 695 km².
Klimats
Kopumā Francijā klimats ir mērens, bet jūtamas ir reģionālās atšķirības. Valsts ziemeļu un rietumu piekrastē vēji no Atlantijas okeāna atnes ļoti mitru gaisu. Laikapstākļi tur ir mainīgi, vasaras ir vēsas, ziema — maiga. Daudz kontinentālāks klimats ir Parīzes apkaimē, reģionā, kuru sauc par Ildefransu. Šajā teritorijā ir daudz nokrišņu pavasarī un rudenī, bet vasarā dažkārt plosās pērkona negaiss. Francijas austrumos un Centrālā masīva reģionā ir lielākas ziemas un vasaras temperatūru starpība. Valsts dienvidos, bet īpaši dienvidaustrumos (Provansā) dominē siltais Vidusjūras klimats. Gaisa temperatūra vasarā mainās robežās no 17 °C līdz 29 °C, un ziemā ļoti reti nokrīt zem 0 °C. Francijas dienvidos ir jūtama mistrāla ietekme. Mistrāls rada zaudējumus zemkopībai. Francijas teritorijā ir vienmērīgs nokrišņu sadalījums. Dažas zemienes valsts daļas ziemeļos saņem mazāk nekā 300 mm nokrišņu gadā, bet atsevišķos kalnu rajonos nokrišņu daudzums pārsniedz 1300 mm gadā.
Par Francijas aizjūras teritoriju klimatu skatīt attiecīgo zemju rakstos.
Upes
Administratīvais iedalījums
Francija tiek iedalīta 26 administratīvajos reģionos. 22 no tiem atrodas metropoles Francijā (tas ir, Eiropā) un četri ir tā sauktie aizjūras reģioni.
|
|
Francijas četras aizjūras teritorijas ir šādas:
Reģioni tālāk tiek iedalīti 100 departamentos. Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtībā. Šos numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automašīnu reģistrācijas numuriem. Savukārt departamenti tiek iedalīti 342 apgabalos (arrondissements). Šīm teritoriālajām vienībām nav vēlētu varas orgānu. Nākamā iedalījuma vienība ir 4 035 kantoni, kuru funkcijas ir ierobežotas. Smalkākā Francijas administratīvā vienība ir komūna, kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.
Valdība
Francijas valsts iekārta ir pusprezidentāla republika, kas ir noteikts Francijas Piektās republikas konstitūcijā. Šī konstitūcija tika apstiprināta ar referendumu, kas notika 1958. gada 28. septembrī. Tajā valsts arī ir paziņoja, ka tā ir nesadalāma, pasaulīga, demokrātiska un sociāla republika. Tās konstitūcija paredz varas sadalīšanu.
Izpildvara pieder gan Francijas prezidentam, gan Francijas premjerministram. Prezidents tiek ievēlētas uz 5 gadiem, bet premjerministru amatā ieceļ valsts prezidents. Francijas parlamentam ir likumdošanas vara. Tas sastāv no Nacionālās Asamblejas (Assemblée Nationale) un Senāta. Nacionālajā Asamblejā ir 577 deputāti, bet Senātā — 343. Nacionālās Asamblejas deputāti tiek ievēlēti tiešās vēlēšanās, bet Senāta locekļus uz 9 gadiem ievēl vēlētāju kolēģija no Francijas departamentiem.
Bruņotie spēki
Francijas militārie spēki ir sadalīti četrās nozarēs:
- Armée de Terre (sauszemes bruņotie spēki)
- Marine Nationale (flote)
- Armée de l'Air (gaisa spēki)
- Gendarmerie Nationale (militārie spēki, kas kalpo kā Nacionālā policija)
Francijai ir aptuveni 359 000 karavīri. Militārajiem izdevumiem 2020. gadā tika tērēti 2,1% no iekšzemes kopprodukta,[8] kas ievērojami pārniedza vidējos 1,6 procentus Eiropas Savienībā. Francija tērē aptuveni 22% no ES aizsardzības budžeta. 10% no Francijas aizsardzības budžeta tā iegulda kodolieroču uzturēšanā.
Starptautiskās attiecības
Francija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle. Tā ir arī viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm un tai pieder veto tiesības. Francija ir arī Pasaules tirdzniecības organizācijas (WTO) locekle. Francija atrodas galvenās mītnes tādām starptautiskām organizācijām, kā ESAO, UNESCO, Interpol un citas.
Francija ir viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. 1960. gados ar tās palīdzību franči centās iegūt varu pār kontinentālo Eiropu, neļaujot to iegūt Apvienotajai Karalistei. Kopš 1990. gadiem Francija ir kļuvusi draudzīgāka Vācijai. Tādējādi tika uzturēta konkurence Apvienotajai Karalistei un ierobežota Austrumeiropas valstu ietekme. Francija ir arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) locekle. 1990. gadu sākumā Francija tika kritizēta par tās pazemes kodolieroču izmēģinājumiem Franču Polinēzijā. 2003. gadā Francija nosūtīja lielu skaitu karavīrus uz Irāku, kur sākās ASV uzbrukums irākiešiem. Francijai ir arī palikusi spēcīga politiskā un ekonomiskā ietekme uz tās bijušajām kolonijām Āfrikā. Piemēram, tā ir sūtījusi ekonomisko palīdzību un kareivjus miera uzturēšanai uz Kotdivuāru, Mali un Čadu.
Demogrāfija
Vairāk nekā 90% Francijas iedzīvotāju ir dzimuši šajā valstī, ir baltādainie un runā franču valodā. Pierobežas rajonos dzīvo etniski atšķirīgas iedzīvotāju grupas: bretoņi - Bretaņas pussalā, elzasieši - Elzasā, flāmi - ziemeļos, korsikāņi - Korsikas salā, baski un katalonieši - Pireneju priekškalnēs. Atšķirībā no pārējām Rietumeiropas valstīm Francijā ilgstoši bija relatīvi augsts iedzīvotāju dabiskais pieaugums, jo valdības demogrāfiskā politika veicināja dzimstību.[9] Tomēr uz 2021. gada sākumu bērnu skaits uz vienu sievieti arī Francijā bija krities līdz 1,84, kas ir zem dabiskās atjaunošanās līmeņa.[10]
Tālā pagātnē Francija atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā un tajā apmetās uz dzīvi dažādas ciltis — ķelti, vestgoti no Itālijas un vikingi. Senie grieķi pirms 2600 gadiem nodibināja tirdzniecības koloniju vietā, kur tagad atrodas lielākā ostas pilsēta Marseļa. Vēlāk liela daļa no Francijas nokļuva Romas impērijas pakļautībā. 18. — 20. gadsimtam Francija bija koloniāla lielvalsts. Tai piederēja lielākā daļa Ziemeļāfrikas, Rietumāfrikas, Karību jūras reģions, Dienvidaustrumāzijas, un tai piederēja daudzas salas Klusajā okeānā.
Francijā dzīvo daudz ieceļotāju no tās bijušajām kolonijām, īpaši no Ziemeļāfrikas. Liels ir iebraucēju skaits arī no Portugāles, Itālijas, Spānijas un Turcijas.
Francijas iedzīvotāju skaits
- 1900 40,5 milj.
- 1964 48,1 milj.
- 1978 53,2 milj.
- 1987 55,5 milj.
- 1998 58,5 milj.
- 2005 60,8 milj.
- 2008 61,9 milj.
- 2021 67,4 milj.[11]
Reliģija
Francijā reliģijas brīvību garantē tās konstitūcija.[12] 51,1% iedzīvotāji ir Romas katoļi, 39,6% ir agnostiķi vai ateisti, 5,6% — musulmaņi un 0,8% ir jūdaisma piekritēji. Atlikušie 2,9% pieder pie citām reliģijām vai nevēlas atklāt savu piederību.[13]
Valoda
Francijas valsts valoda ir franču valoda. Tā pieder pie romāņu valodu saimes, pie kuras pieder arī spāņu un itāļu valoda. Visā Francijā ir vairāki franču valodas dialekti. No 17. līdz 19. gadsimtam franču valoda bija izplatīta diplomātijas valoda.
Daļa no Francijas iedzīvotājiem runā basku, bretoņu, katalāņu, korsikāņu, vācu, flāmu un oksitāņu valodās.
Lielākās pilsētas
| Vieta | Pilsēta | Reģions | Iedzīvotāji | Vieta | Pilsēta | Reģions | Iedzīvotāji | |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 1 | Parīze | Ildefransa | 2 240 621 | 11 | Renna | Bretaņa | 209 860 | |
| 2 | Marseļa | Provansa-Alpi-Azūra krasts | 852 516 | 12 | Reimsa | Šampaņa-Ardēni | 181 893 | |
| 3 | Liona | Rona-Alpi | 496 343 | 13 | Havra | Augšnormandija | 173 142 | |
| 4 | Tulūza | Dienvidi-Pireneji | 453 317 | 14 | Sentetjēna | Rona-Alpi | 171 483 | |
| 5 | Nica | Provansa-Alpi-Azūra krasts | 343 629 | 15 | Tulona | Provansa-Alpi-Azūra krasts | 164 899 | |
| 6 | Nante | Luāra | 291 604 | 16 | Grenoble | Rona-Alpi | 158 346 | |
| 7 | Strasbūra | Elzasa | 291 604 | 17 | Dižona | Burgundija | 152 071 | |
| 8 | Monpeljē | Langdoka-Rusijona | 268 456 | 18 | Anžē | Luāra | 149 017 | |
| 9 | Bordo | Akvitānija | 241 287 | 19 | Nīma | Langdoka-Rusijona | 146 709 | |
| 10 | Lille | Nora-Padekalē | 228 652 | 20 | Vilērbāna | Rona-Alpi | 146 282 |
Tautsaimniecība
Francija ir vadošās rūpniecības valstu grupas G7 biedrs. Francija ir astotajā vietā pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta. 1999. gada 1. janvārī Francijā un vēl 11 Eiropas valstīs par nacionālo valūtu kļuva eiro.[7]
Francijā ir reģistrēti gandrīz 2,9 miljoni uzņēmumi.[15] Valsts kontrolē ir uzņēmumi, kuri pārvalda dzelzceļu, elektroenerģiju, aviāciju un telekomunikācijas. Nozīmīga kompānija gan lidmašīnu, gan kosmosa kuģu ražošanā ir Airbus. Francija kosmosa kuģus palaiž no sava kosmodroma Franču Gviānā.
Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejošana
Francijas plašās zemes platības — no kurām puse ir aramzeme, bet ceturtdaļu klāj meži — dāvā plašas iespējas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Valsts daudzveidīgais reljefs un augsne, kā arī atšķirīgās klimatiskās zonas tikai palielina šo potenciālu. Nokrišņu daudzums ir salīdzinoši augsts gandrīz visā valstī, tāpēc ūdens apgāde parasti nav problēma. Pietiekami daudz zivju Atlantijas okeānā un Vidusjūrā nodrošina valsti ar papildu resursiem.
Lai gan lauksaimniecībā tiek nodarbināti salīdzinoši maz cilvēku (aptuveni 4% no darbaspēka) un veido tikai 3% no iekšzemes kopprodukta, Francija ir vadošā Eiropas valsts lauksaimniecības produktu ražošanā un eksportēšanā. Šajā valstī tiek saražoti aptuveni 20% no visiem Eiropas Savienības lauksaimniecības produktiem. Visvairāk tā eksportē kviešus, mājputnus, piena produktus, liellopu un cūkgaļu. Francijā ir attīstīta vīna ražošana. Šī valsts ir pirmajā vietā pasaulē pēc saražotā vīna daudzuma; tā saražo aptuveni vienu trešdaļu no visa Eiropas Savienībā saražotā vīna. Francijas zemnieki 2006. gadā no Eiropas Savienības saņēma 10 miljardus ASV dolārus subsīdijās.[16]
Derīgie izrakteņi un enerģija
Francija daudz līdzekļus iegulda kodolenerģijā. Tādējādi Francijā ir mazākā ogļskābās gāzes emisija starp septiņām rūpnieciski attīstītākajām pasaules valstīm. Lielāko daļu no elektronerģijas (78%) saražo Francijas 59 atomelektrostacijās.[17]
Transports
Sazarotais un blīvais ceļu tīkls veidojies jau tālā senatnē, kad cauri Francijai gāja svarīgākie satiksmes ceļi uz Pireneju un Apenīnu pussalu. Valsts transporta sistēmu veido ātrgaitas dzelzceļu un autoceļu maģistrāles, kas veiksmīgi kombinējas ar iekšējiem un ārējiem ūdensceļiem un cauruļvadu transportu. Dzelzceļu kopgarums pārsniedz 34 tūkstošus kilometru, autoceļu kopgarums - 805 tūkstošus kilometru. Ārējos sakarus nodrošina arī jūras transports (lielākās ostas - Marseļa un Havra) un aviotransports (lielākās lidostas - Parīzē, Nicā, Marseļā). Marseļas ostā sākas Eiropā lielākais transkontinentālais naftas vads, kas iet uz Karlsrūes naftas pārstrādes uzņēmumiem. Pēc Eirotuneļa atklāšanas kļuva iespējama sauszemes satiksme starp kontinentu un Lielbritānijas salu.[9]
Kultūra
Lielāko daļu no tās vēstures Francijai ir bijusi nozīmīga loma Eiropas kultūras dzīvē.
Literatūra
Franču literatūras pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Francija šajā laikā bija sadrumstalota, tādēļ katra reģiona autori rakstīja savā stilā un gramatikā.
17. gadsimtā nozīmīgākie autori bija Blēzs Paskāls un Renē Dekarts, kuru darbi ietekmēja aristokrātiju. Tie iespaidoja arī vēlākos autorus.
Franču literatūras slavas laiks bija 18. un 19. gadsimtā. 18. gadsimtā ievērojamākie autori bija Voltērs un Žans Žaks Ruso. Vēl slavens kļuva bērnu literatūras rakstnieks Šarls Pero. Viņš ir uzrakstījis tādas pasakas, kā "Pelnrušķīte", "Runcis zābakos", "Sarkangalvīte", "Apburtā princese" un citas.
19. gadsimtā nozīmīgākie rakstnieki bija Viktors Igo, Aleksandrs Dimā un Žils Verns.
Nobela prēmiju literatūrā ir ieguvuši 13 franču rakstnieki: Silī Pridoms, Frederiks Mistrāls, Romēns Rolāns, Anatols Franss, Anrī Bergsons, Rožē Martēns di Gārs, Andrē Žids, Fransuā Moriaks, Albērs Kamī, Senžons Pērss, Žans Pols Sartrs, Klods Simons un Žans Marī Gistavs Leklēzio.
Mūzika
Neskatoties uz Luī Kuperēna (Louis Couperin), Žana-Filipa Ramo (Jean-Philippe Rameau) un Žana-Batista Lilī (Jean-Baptiste Lully) klasiskās mūzikas darbiem, franču mūzika starptautiski kļuva slavena 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tādi komponisti kā Ektors Berliozs, Kamijs Sensānss, Moriss Ravēls, Klods Debisī un Polijā dzimušais Frideriks Šopēns radīja frančiem raksturīgo mūzikas stilu, ko tālāk pilnveidoja 20. gadsimta komponisti, piemēram, Pjērs Bulēzs (Pierre Boulez), Darjī Mijo (Darius Milhaud) un Eriks Satī. 20. gadsimta beigās daudz eksperimenti tika veikti elektroniskajā un akustiskajā mūzikā. IRCAM (Eksperimentu un pētījumu institūts mūzikā un akustikā), kas atrodas Parīzē, joprojām veic pētījumus un cenšas ieviest dažādus mūzikas jauninājumus.
Mūzikas profesiju apmācība ir palikusi nemainīga. Parīzē atrodas divas konservatorijas, bet pa vienai konservatorijai atrodas Strasbūrā, Bordo, Nicā un Lionā. Parasti labākie talanti no reģionālajām konservatorijām dodas studēt uz Parīzes konservatoriju (Conservatoire de Paris), kas tiek uzskatīta par labāko valstī. Kopš Otrā pasaules kara tur ir mācījušies vairāki starptautiski izcili diriģenti, piemēram, Herberts fon Karajans un Daniels Barenboims (Daniel Barenboim), kuri ir atjaunojuši sabiedrības interesi par klasisko mūziku.
Francijā, galvenokārt jauniešu paaudzei, visvairāk interesē populārā mūzika, īpaši Amerikas Savienoto Valstu un Apvienotās Karalistes produkcija. Pašu franču izpildītās dziesmas galvenokārt ir tā sauktie šansoni (chanson), romantiskas franču balādes. Slavenākie to izpildītāji ir Žuljeta Greko (Juliette Gréco), Edīte Piafa, Šarls Aznavūrs, Žoržs Brasess (Georges Brassens) un Beļģijā dzimušais Žaks Brels.
Kino
Franču kino ir ieņēmis nozīmīgu vietu valsts kultūrā vairāk nekā simts gadus. 19. gadsimta beigās kustīgo attēlu tehnoloģiju izgudrotāji Ogists un Luī Limjēri (August & Louis Lumière), Alise Gī-Blaše (Alice Guy-Blaché) un citi kļuva par industrijas pionieriem. 1920. gados franču filmas kļuva slavenas ar savu poētiski reālisko sižetu, piemēram, Abela Gansa (Abel Gance) filmas. Ne mazāk slavenas kļuva arī Marsela Paņola 1930. un 1940. gados filmētās filmas. Paaudze, kas vēlāk kļuva zināma kā nouvelle vague ("Jaunais vilnis", 1950. gadu beigas — 1960. gadi), deva tādus izcilus režisorus kā Žanu Liku Godāru un Fransuā Trifo.
Citi starptautiski slaveni franču kinorežisori ir Žans Renuārs (Jean Renoir), Žaks Tatī (Jacques Tati), Žans-Pjērs Melvils (Jean-Pierre Melville), Alēns Renē (Alain Resnais), Ēriks Romers (Éric Rohmer), Robērs Bresons (Robert Bresson) un Luī Mals (Louis Malle).
Slavenākie franču kinoaktieri ir sākot ar Fernandelu (Fernandel), Morisu Ševaljē, Arletī (Arletty) un beidzot ar Brižitu Bardo, Žerāru Depardjē un Katrinu Denevu. Katru gadu Kannās notiek viens no prestižākajiem filmu festivāliem pasaulē — Kannu kinofestivāls.
Tūrisms
Francija ir tūristu visapmeklētākā valsts pasaulē. 2007. gadā to apmeklēja aptuveni 81,9 miljons tūristu.[18] Ja salīdzina ar Spāniju un ASV, kuras ir nākamās apmeklētākās valstis, tad tās attiecīgi ir apmeklējuši 58,5 miljoni un 51,1 miljoni tūristu. Vienas no visvairāk apmeklētākajām apskates vietām ir Eifeļa tornis un Triumfa arka.
Parīzes metropolē atrodas arī viena no Disnejlendām.
Sports
Populāri sporta veidi ir futbols, regbijs, teniss un atsevišķos reģionos basketbols un handbols. Francijā ir norisinājās 1938. un 1998. gada FIFA Pasaules kauss, kā arī 2007. gada Pasaules kauss regbijā. Stade de France, kas atrodas Parīzē, ir lielākais stadions Francijā un tajā norisinājās 1998. gada FIFA Pasaules kausa fināls un arī 2007. gada Pasaules kausa regbija fināls 2007. gada oktobrī. Francijā arī notiek gadskārtējais Tour de France, slavenākais velobrauciens pasaulē. Francija ir arī slavena ar savu Lemānas 24 stundu izturības sacīksti autosportā, kas norisinās Sartas departamentā. Daži lielākie tenisa turnīri arī tiek rīkoti Francijā, piemēram, Parīzes Masters un Francijas atklātais čempionāts, viens no četriem "Grand Slam" turnīriem.
Francija cieši sadarbojas ar modernajām olimpiskajām spēlēm. Tieši franču aristokrāts barons Pjērs de Kubertēns ierosināja spēļu atjaunošanu 19. gadsimta beigās. Pēc tam kad Atēnām tika piešķirtas pirmās spēles, pamatojoties vēsturiski uz antīko spēļu izcelsmi Grieķijā, Parīzē norisinājās 1900. gada spēles. Parīze bija arī pirmās mājas Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai pirms tā pārcēlās uz Lozannu. Kopš 1900. gada spēlēm Francijā vēl ir notikušas četras olimpiskās spēles: 1924. gada vasaras olimpiskās spēles atkal notika Parīzē un trīs ziemas olimpiskās spēles (1924. gadā Šamonī, 1968. gadā Grenoblē un 1992. gadā Albērvilā).
Francijas futbola un regbija izlase ir iesauktas par Les Bleus komandu formas tērpu krāsas dēļ, kas ir Francijas trīskrāsainā karoga krāsās. Futbola izlase ir viena no visveiksmīgākajām pasaulē, it īpaši laikā ap 21. gadsimtu, ar vienu uzvaru FIFA Pasaules kausā 1998. gadā, vienu FIFA Pasaules kausa otro vietu 2006. gadā un diviem Eiropas čempionāta tituliem 1984. un 2000. gadā. Stiprākā valsts futbola līga ir Ligue 1. Regbijs arī ir ļoti populārs, īpaši Parīzē un Francijas dienvidrietumos. Regbija izlase ir piedalījusies visās Pasaules kausa regbija izcīņās un piedalās gadskārtējā Sešu Nāciju čempionātā. Pateicoties stiprajiem vietējiem turnīriem Francijas regbija izlase ir uzvarējusi sešpadsmit Sešu Nāciju čempionātos, ieskaitot astoņus Grand Slam un ir aizkļuvusi līdz pusfinālam un finālam Pasaules kausā regbijā.
Atsauces un piezīmes
Atsauces
- ↑ (franciski) Francijas valdība INSEE. «Bilan démographique 2010». Skatīts: 2011-01-20.
- ↑ 2,0 2,1 (angliski) «France». International Monetary Fund. Skatīts: 2011-02-20.
- ↑ (angliski) «Human Development Report 2009». The United Nations. Skatīts: 2009-10-05.
- ↑ (franciski) «Le tourisme international en France en 2007» (PDF). Direction du Tourisme (French government's tourism agency). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-06-24. Skatīts: 2008-06-05.
- ↑ 5,0 5,1 (angliski) «History of France: Prehistory to Roman». History World. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-02-14. Skatīts: 2011-04-14. Arhivēts 2011-02-14 Wayback Machine vietnē.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1986. 405. lpp.
- ↑ 7,0 7,1 (angliski) «France». CIA - The World Factbook. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-24. Skatīts: 2011-04-19. Arhivēts 2018-12-24 Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Military expenditure (% of GDP) - European Union | Data». data.worldbank.org. Skatīts: 2022-08-02.
- ↑ 9,0 9,1 A. Bauls, G. Berklavs, E. Birznieks, T. Eglīte, B. Frīdenbergs-Ansbergs, J. Jankevics, M. Kasparovica, Z. Melbārde, I. Mūrnieks, M. Rozīte. «Pasaules ekonomiskā un sociālā ģeogrāfija vidusskolām», 1995. 169–173. lpp.
- ↑ «Bilan démographique 2020 - Insee Première - 1834». www.insee.fr. Skatīts: 2022-08-02.
- ↑ https://www.insee.fr/en/statistiques/serie/001641607
- ↑ «Constitution of 1958».
- ↑ «"A French Islam is possible" (PDF).». Institut Montaigne. 2016. p. 13. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-09-15. Skatīts: 2022-08-01.
- ↑ Francijas pilsētu iedzīvotāju skaits (2012)
- ↑ (angliski) «Number of companies in France».
- ↑ «Q&A: Common Agricultural Policy». BBC News. 2008. gada 20. novembris.
- ↑ EnerPub. «France: Energy profile». Spero News, 2007-06-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-04. Skatīts: 2007-08-25.
- ↑ «Tourism in France». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 28. decembrī. Skatīts: 2009. gada 11. janvārī.
Piezīmes
- ↑ Parasti, kad runā par Franciju, domā tikai par tās Eiropas daļu, nevis arī par tās aizjūras teritorijām.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Francija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- (angliski) «France». CIA - The World Factbook. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-12-24. Skatīts: 2011-04-19. Arhivēts 2018-12-24 Wayback Machine vietnē.
- (franciski) «France». Lonely Planet. Skatīts: 2011-04-19.
| ||||||||||||||||||
| ||||||
| ||||||
| ||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
|
