LIMSpec Wiki

Šis raksts ir par Ziemeļāfrikas tautu. Par ciemu Ezeres pagastā skatīt rakstu Mauri (ciems).

Mauri bija viduslaiku musulmaņi, pārsvarā berberu un arābu ciltis, kas apdzīvoja Ziemeļāfrikas Magribas reģionu (mūsdienu Maroka, Alžīrija, Tunisija, Rietumsahāra, Mauritānija), Pireneju pussalu, Francijas dienvidrietumus (Langdoka-Rusijona),^[1] Sicīliju un Maltu. Mauri savu zemi Pireneju pussalā arābu valodā sauca par Andalusu (arābu: الأندلس, Al-Ándalus).

Vislielākajā izplešanās laikā mauru Andalusa iekļāva Gibraltāru, gandrīz visu tagadējo Spāniju un Portugāli, kā arī daļu Francijas dienvidiem. Reliģiskās atšķirības starp mauriem un Eiropas kristiešu karalistēm palīdzēja uzturēt gadsimtiem ilgu konfliktu, ko katoļi parasti sauca par rekonkistu. Mauri būtiski ietekmēja Eiropas viduslaiku vēsturi un kultūru,^[2] bet viņu valdīšana Pireneju pussalā beidzās 1492. gadā ar Granadas krišanu.

Latīņu valodā vārds maurus (daudzskaitlī mauri) bijis etnonīms un Mauretānijas (Romas impērija provinces Āfrikas ziemeļrietumos) eponīms. Latīņu vārds esot pārņemts no grieķu Mauroi (Μαῦροι), ar nozīmi "melns".^[3]

Viduslaiku romāņu valodās latīņu maurus mainījies uz mouro, moro, moir, mor un maur. No īpaša apzīmējuma "rietumu Lībijas berberi" vārds guva plašāku nozīmi "tumšādainie", (līdzīgi vārdam "saracēņi" un "neticīgie" (infidel)), sevišķi sakarā ar krusta kariem un rekonkistu. (Viduslaikos par arābu parasti uzskatīja cilvēku, kas cēlies no senajām arābu ciltīm.)^{[nepieciešama atsauce]}

Līdz 14. gadsimtam eiropieši ar vārdu "mauri" apzīmējuši Ziemeļāfrikas berberus un Mauritānijas iedzīvotājus. Tā kā salīdzinājumā ar eiropiešiem tie bija "tumšāki", šo vārdu viduslaikos lietoja kā sinonīmu vārdam "melns" (negro). Ap 16. un 17. gadsimtu eiropieši esot vispārināti saukuši jebkurus musulmaņus par mauriem.^[4]

Blakus vēsturiskiem apzīmējumiem mūsdienās vārds mauri apzīmē etnosu, kas Mauritānijā, Mali un Rietumsahārā runā hasānijas (arābu: حساني) dialektā. Mūsdienās Spānijā un Portugālē sarunvalodas vārds moro vai mauro ir nicinošs apzīmējums Marokas un citiem Ziemeļāfrikas iedzīvotājiem.

Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma vestgoti līdz pat 8. gadsimta sākumam pārvaldīja lielu daļu Dienvideiropas,, līdz franki tos izspieda no Dienvidfrancijas un mauri sakāva vestgotus Spānijā. 711. gadā Pireneju pussalā no Ziemeļāfrikas iebruka mauri un izplatīja islāmu. Pēc desmit gadiem bija palicis neiekarots tikai neliels kalnu reģions Astūrijā.

Līdz 8. gadsimta vidum mauru kontrolētā Andalusa bija daļa no Umajādu kalifāta. 756. gadā Abderahmans I (Abd ar-Rahmans I ad-Dahils) pasludināja neatkarību un izveidoja Kordovas kalifātu.^[5] Jaunā kalifāta uzplaukums tika piedzīvots Abdarrahmana III valdīšanas laikā, kurš sevi pasludināja par jauno Rietumislāma impērijas kalifu.

711. gadā ienāca iekarotāji Tarika ben Saida vadībā. Virzoties uz Toledo, viņš atstāja nelielu vienību Kordovas aplenkšanai. Nodevības dēļ pilsēta tika ieņemta. Apmēram piecdesmit gadus vēlāk Kordovu par savu rezidenci izvēlējās Abderahmans I no Omejadu dinastijas un Kordova strauji attīstījās. Pilsētā bija ap 500 tūkstoši iedzīvotāju un tā bija lielākā pilsēta Eiropā.^[6]

Reģions bijis politiski vienots tikai arābu valdīšanas pirmsākumos (8. gadsimta sākumā) un atkārtoti Almohada valdīšanas (1159—1229) laikā.^{[nepieciešama atsauce]}

Mauri 719. gadā iekaroja vizigotu Septimaniju un valdīja līdz 759. gadam.^[7] Tie piedāvāja pārsvarā ariānisma piekritējiem labvēlīgus nosacījumus^[8] un no ostas pilsētas Narbonas (franču: Narbonne) valdīja rietumu Vidusjūru. No Narbonas mauri ap 720. gadu arī iekaroja Karkasonu.

721. gadā, kad mauri aplenca Tulūzu, akvitānieši un baski tos smagi sakāva un viņu ievainotais vadonis al-Samh drīz pēc tam Narbonā mira. Romas pāvests tad apdāvināja uzvarētājus un pasludināja Akvitānijas hercogu par "kristietības varoni".

732. gadā mauru karotāji izpostīja Bordo. Pēc Bordo ieņemšanas franku vadonis Karls Martels vērsās pret Septimaniju un Provansu un 737. gadā neveiksmīgi uzbruka Narbonai. Pilsētu spēja aizstāvēt mauru vadīti gotu un ebreju iedzīvotāji.

Ap 752. gadu franku Pipins Īsais devās iekarot Septimaniju. Nīmas un Bēzjē gotu grāfi noraidīja uzticību Kordovas emīram un pasludināja paļāvību franku Ansemundam. Vairāki gotu grāfi ar frankiem tad ielenca Narbonu. Tomēr gotu Narbona ar saviem mauru valdniekiem pretojās karolingu centieniem un basku karotāji akvitāniešu hercoga "Veifera" (angļu: Waifer; franču: Waifre) vadībā uzbruka Pipina arjergardam.^[9]

Narbona beidzot krita 759. gadā, kad Pipins Īsais apsolīja aizstāvjiem cienīt gotu likumus un panāca gotu uzticību pret "Veifera" baskiem un akvitāniešiem.

Rekonkista bija gandrīz 800 gadus ilgs periods Spānijas vēsturē, kad vairākām kristiešu karalistēm izdevās iekarot mauru Andalusu.

Astūrijas karalis Pelaijo 722. gadā maurus apturēja kaujā pie Kovadongas.^[10] 8. gadsimta vidū Astūrijas kristieši Alfonso I vadībā, izmantojot berberu sacelšanos pret arābu vadoņiem, iekaroja Galisiju. Bet no 8. gadsimta beigām līdz 9. gadsimta vidus Kārļa Lielā vadītie franki apturēja mauru virzīšanos tālāk uz Eiropas ziemeļiem.

1085. gadā kristieši atguva Toledo, bet Almoravidu dinastijas valdīšanas laikā (1090—1145) rekonkista tika apturēta. Šajā laikā vienīgi leģendārais bruņinieks Sids Kampeadors atguva Valensiju (1095. gadā). 1236. gadā Kastīlijas karalis Ferdinands III vadīja savu armiju pret Kordovu, kā arī vēl pēc divdesmit gadiem pret Sevilju. 13. gadsimta beigās no mauru pārvaldītajām zemēm palika tikai Kordovas kalifāts. Granada krita 1492. gadā.

Marāni (spāņu: maranos) ir apzīmējums ebrejiem un mauriem, kas 15. un 16. gadsimtā formāli kristījās, taču slepus palika uzticīgi savu senču reliģijai.

Viduslaikos arābu valoda bija kultūras valoda, it sevišķi tādās zinātnes nozarēs kā matemātika, astronomija un filozofija.^[11][12] Eiropas valodās, īpaši portugāļu un spāņu valodā, ir daudz aizguvumu no arābu valodas. 9.-10. gadsimtos Kordovā bija zinātnes un kultūras ziedu laiki un pilsēta saukta par otro Bagdādi.^{[nepieciešama atsauce]} Kordovas Universitātē mācījās ap 10 tūkst. studentu un praktiski visi iedzīvotāji prata lasīt.^{[nepieciešama atsauce]} Pilsētā bija 70 bibliotēkas, lielākā no tām — Hakama II bibliotēka — tika atklāta 915. gadā un tajā bija ap 400 tūkst. grāmatu.^[13] Kordovā uzbūvētas daudzas mošejas, tur darbojās erudītais filozofs un zinātnieks Ibn Rušds (arābu: ابن رشد‎; (1126—1198), Eiropā saukts Averroess.^[14]

Slavenais Marokas ceļotājs Ibn Batūta stāstījis, ka 1350. gadā no Tanžīras devies uz Andalusu, jo Kastīlijas un Leonas karalis Alfonso XI (1311—1350) apdraudējis Gibraltāru un Batūta piebiedrojās mauriem to aizstāvēt. Kad viņš ieradās, melnā nāve jau bija nonāvējusi karali. Tad Batūta uzturējās Marrākešā, viņš stāstījis par gandrīz tukšu, epidēmijas pamestu pilsētu. Vietējie valdnieki bija aizbēguši uz Fēsu.^[15] Melnā nāve atstāja smagas sekas musulmaņu pasaulē.^[16] Zudums uzskatīts par vienu no iespējamajiem iemesliem, kāpēc Eiropas kultūra un zinātne ar laiku apsteidza islāma pasaules sasniegumus.^{[nepieciešama atsauce]}

• Spānijas vēsture
• Astūrijas Karaliste — priekšvēsture
• Kordova — vēsture

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mauri.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• [11] Kordovas kalifāta vēsture