Bioinformatics Wiki

Uzbrucējs (angļu: striker) futbolā ir spēlētājs, kura tiešais uzdevums ir gūt vārtus, kuri atnestu komandai uzvaru. Tāpat kā jebkuram uzbrūkošajam spēlētājam, uzbrucēja loma lielā mērā ir atkarīga no spējas radīt vietu uzbrukumam.^[1]

Komandas sastāvos parasti ir viens līdz trīs uzbrucēji. Piemēram, shēma "4–2–3–1" ietver vienu uzbrucēju.^[2] Mazāk tradicionālajos sastāvos var būt vairāk nekā trīs uzbrucēji vai dažreiz neviens.^[3][4]

Bombardiera loma ir gūt lielāko daļu vārtu komandas labā. Garus un fiziski spēcīgus bombardierus var izmantot arī, lai piedalītos centrējumu nobeigumos un, lai uzņemtu tālās piespēles.

Termins mērķa uzbrucējs (target forward) bieži tiek lietots, aizvietojot ar bombardiera vārdu, bet parasti tas raksturo noteiktu uzbrucēja veidu, kurš parasti ir garš un fiziski spēcīgs spēlētājs, kurš prasmīgi virza bumbu ar galvu; viņu galvenā loma ir izcīnīt augstas bumbas gaisā, pieturēt bumbu un radīt iespējas citiem komandas dalībniekiem, papildus, iespējams, pašiem gūt daudzus vārtus.^[6]

1933. gada Anglijas FA kausa izcīņas finālā viens no diviem uzbrucējiem valkāja 9. numuru — Everton spēlētājs Diksijs Dīns, spēcīgs uzbrucējs, kurš Anglijas futbolā bija uzstādījis visvairāk gūto vārtu rekordu 1927.–28. gada sezonā. Pēc tam šis numurs kļuva par sinonīmu centra uzbrucēja pozīcijai (vienīgais, ko valkāja tikai tajā dienā, jo vienai komandai numuri bija 1–11, bet otrai 12–22).^[7]

Centra uzbrucējiem ir sena spēles vēsture, taču terminoloģija, kas raksturo viņu spēles aktivitātes gadu gaitā ir mainījusies. Sākotnēji šādi spēlētāji tika saukti par "iekšējiem uzbrucējiem", "radošiem" vai "dziļi guļošiem" centra uzbrucējiem ("apakšuzbrucējiem"). Ir attīstījušās vēl divas šī vecā tipa spēlētāja variācijas: otrais jeb ēna, atbalsta jeb palīguzbrucējs, kas ir atšķirīgas pozīcijas ierastajam 10. numuram.^[9][10][11] Šo lomu raksturo tādi spēlētāji kā Deniss Bergkamps (kurš Arsenal spēlēja tieši aiz uzbrucēja Tjerī Anrī),^[12] Alesandro Del Pjēro Turīnas "Juventus",^[13] Juri Džorkajefs Milānas "Internazionale",^[14][15][16] vai Tedijs Šerinhems Tottenham Hotspur F.C. sastāvā.^[17] Citi radošie spēlētāji, kuri spēlē tālāk aizmugurē, piemēram, Djego Maradona, Ronaldiņu, Kakā, Mikāls Laudrups un Zinedins Zidāns, bieži tiek raksturoti kā "10. numuri" un parasti darbojas kā uzbrūkošie pussargi vai progresīvi spēles veidotāji.^[11]

Centra uzbrucējam ir jābūt labām bumbas kontroles spējām, lai saņemtu bumbu un turētu to savā kontrolē, lai varētu pabeigt uzbrukumu vai radīt stabilu vārtu gūšanas iespēju. Viņiem ir arī jābūt labam redzējumam, lai zinātu, kur sevi pozicionēt, lai radītu vārtu gūšanas iespējas un gūtu vārtus. Visbeidzot, stabils vārtu gūšanas prasmju komplekts ar galvu un kājām ir priekšrocība, jo tādējādi būs lielākas izredzes gūt vārtus.

Iekšējā uzbrucēja pozīcija tika plaši izmantota deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Iekšējie uzbrucēji atbalsta centra uzbrucēju, skrienot un atrodot vietu pretinieku aizsardzībā, tie atbalsta viņu ar piespēlēm.

Shēmā "2–3–5" iekšējie uzbrucēji atrodas sānos no centra uzbrucēja.

Ārējais uzbrucējs spēlē kā progresīvais uzbrucējs labajā vai kreisajā spārnā – kā ārējais labais vai ārējais kreisais, parasti kā daļa no "2–3–5" shēmas vai kāda no tās variantiem. Tā kā futbola taktika ir lielā mērā attīstījusies un malējie uzbrucēji ir kļuvuši arī par pussargiem, terminoloģija ir mainījusies un "ārējais uzbrucējs" ir kļuvis par vēsturisku terminu. Daudzi komentētāji un futbola analītiķi joprojām atsaucas terminiem "ārējais labais" un "ārējais kreisais". Šādi spēlētāji mūsdienās tiek klasificēti kā "malējie uzbrucēji", it īpaši, ja abi malējie uzbrucēji spēlē formātā "4–3–3" vai līdzīgā formā, kur priekšējiem 3 uzbrūkošajiem spēlētājiem aiz muguras ir 3 centra pussargi.

Ārējā uzbrucēja pienākumos ietilpst:

• Vārtu gūšana: viņa pirmajai iespējai vajadzētu būt izdarīt sitienu, bet otrajai iespējai ir atrast citu veidu, kā izveidot komandai vārtu gūšanas iespēju.
• Piespēle: kad viņš nonāk sitiena pozīcijā, kas, visticamāk, nekļūs par vārtu guvumu, viņiem jāatrod veids, kā nodot bumbu soda laukuma vidusdaļā, ļaujot centra uzbrucējam pabeigt darbu.
• Centrēšana: galvenais ārējo spēlētāju uzdevums, īpaši uzbrucēju, ir viņu spēja centrēt bumbu vārtu priekšā, lai centra spēlētāji gūtu vārtus.

Šo pienākumu dēļ dažas no svarīgākajām īpašībām ir:

• Labs dribls un aizsargu apspēlēšana
• Ātrums kā nepieciešamība, lai radītu efektīvus pretuzbrukumus
• Tehniskas spējas spēcīgi sist pa bumbu
• Ātrums maldināšanā, lai apspēlētu aizsargu

Malējais uzbrucējs ir uzbrūkošs spēlētājs, kurš spēlē plašā pozīcijā netālu no laukuma sānu līnijas. Viņus var klasificēt kā uzbrucējus, ņemot vērā to izcelsmi kā veco "ārējā uzbrucēja" pozīciju, un joprojām tiek saukti par tādiem lielākajā daļā pasaules, īpaši latīņu un holandiešu futbola kultūrās. Tomēr britu spēlē, kurā visbiežāk tiek izmantots "4–4–2" izkārtojums un tā varianti, tie parasti tiek skaitīti kā daļa no vidējās līnijas.

Malējā uzbrucēja pienākums ir pārspēt pretinieku malējos aizsargus, veikt sitienus vai centrējumus no plašām pozīcijām un, mazākā mērā, pārspēt aizsargus un gūt vārtus no tuvas distances. Viņi parasti ir vieni no ātrākajiem spēlētājiem komandā, un viņiem parasti ir arī labas dribla prasmes.

Viltus devītnieks (False 9), kurš savā ziņā līdzinās progresīvāka uzbrūkošā pussarga/spēles veidotāja lomai, ir netradicionāls "vientuļš" uzbrucējs vai centra uzbrucējs, kurš arī spēlē dziļi vidējā līnijā. Tā mērķis ir radīt problēmas pretinieku centra aizsargiem, kuri var sekot viltus devītniekam, atstājot aiz sevis vietu uzbrūkošajiem pussargiem, uzbrucējiem vai malējiem uzbrucējiem. Šis termins cēlies no tradicionālā centra uzbrucēju skaitļa "9" un fakta, ka parasti centra uzbrucējs paliek aizsargu līnijas tuvumā, līdz viņam rodas iespēja virzīties viņiem garām vārtu virzienā.^[18] Galvenās šī uzbrucēja īpašības ir labs dribls, laba spēja padot īsās piespēles, spēja saspēlēties ar vidējo līniju un vīzija, kā spēlēt ar komandas biedriem, kuri veic skrējienus no laukuma dziļuma līdz vārtiem.

Pirmais viltus devītnieks Pasaules kausa izcīņā bija Huans Peregrīno Anselmo Urugvajas izlasē, lai gan viņš savainojuma dēļ nevarēja spēlēt maču pret Argentīnu 1930. gada Pasaules kausa izcīņā. Matiass Šindelārs 1934. gadā bija viltus devītnieks Austrijas nacionālās komandas Wunderteam sastāvā.^[19]

2012. gada turnīrā Spānijas izlases galvenais treneris Visente del Boske bieži izmantoja Sesku Fabregasu šajā pozīcijā vairākos mačos, tostarp finālā. Līdz 2012. gada beigām šī pozīcija kļuva ļoti populāra. FC Barcelona spēlētājs Lionels Mesi spēlējot viltus devītnieka pozīcijā, guvis daudzus panākumus un kļuvis par šīs pozīcijas "iemiesojumu", vispirms trenera Pepa Gvardiolas un vēlāk viņa pēcteča Tito Vilanovas vadībā.^[20] Brazīlijas uzbrucējs Robertu Firminu Liverpool arī tika veiksmīgi izmantots šajā pozīcijā pie galvenā trenera Jirgena Klopa.^[21]

Termins "mērķa uzbrucējs" (target forward) vai "mērķa vīrs" (target man) bieži tiek lietots, lai aprakstītu konkrētu uzbrucēja vai centra uzbrucēja tipu, kura galvenais uzdevums ir izcīnīt augstas bumbas gaisā, pieturēt bumbu un radīt iespējas citiem spēlētājiem un papildus arī pašiem gūt vārtus.^[6] Šie spēlētāji parasti ir gari un fiziski spēcīgi, prasmīgi virza bumbu ar galvu un spēj spēlēt ar muguru pret vārtiem. Daži no nozīmīgākajiem šāda veida spēlētāju piemēriem mūsdienu futbolā ir Olivjē Žirū un Fernando Ljorente, abi Pasaules kausa ieguvēji. Vēl viens šajā pozīcijā spēlējuša uzbrucēja piemērs ir Didjē Drogbā.^[22][23][24] Taču ne katrs garš un/vai fiziski spēcīgs spēlētājs jūtas komfortabli "mērķa vīra" lomā, neskatoties uz visu nepieciešamo. Tādi uzbrucēji kā Zlatans Ibrahimovičs, Romelu Lukaku un Erlings Holanns nepiekrīt šim terminam, kad tas tika attiecināts uz viņiem, jo ​​Ibrahimovičs dod priekšroku, lai viņu raksturotu kā uzbrūkoši vispusīgu spēlētāju, savukārt Lukaku un Holanns ir teikuši, ka dod priekšroku vārtu "medīšanai", nevis fiziskai spēlei.^[25]

Uzbrucēju komandas sastāv no diviem vai vairākiem uzbrucējiem, kuri strādā kopā. Futbola vēsture ir pilna ar daudzām efektīvām kombinācijām. Trīs cilvēku komandas bieži darbojas "trīsstūros", sniedzot bagātīgas uzbrukuma iespējas. Četru cilvēku komandas paplašina iespējas vēl vairāk. Uzbrucējiem arī jābūt elastīgiem un jāspēj nekavējoties mainīt lomas.

Vēl viens piemērs bija Total Football, ko 70. gados spēlēja Nīderlandes komanda, kur viņu spēlētāju, jo īpaši Johana Kruifa, spēja apmainīties pozīcijām ļāva izmantot elastīgu uzbrukuma pieeju, ko pretinieku komandām bija grūti efektīvi atšifrēt.^[27]

Divu spēlētāju priekšējā līnijā ir ierasts, ka divi uzbrucēji, kas papildina viens otru, tiek savienoti pārī, piemēram, bijušais Itālijas izlases galvenais treneris Čezāre Maldīni bieži izmantoja lielu, fizisku un produktīvu spēlētāju kā tradicionālu centra uzbrucēju, piemēram, Kristianu Vjēri, kā arī mazāku, ātrāku, radošāku un tehniskāku spēlētāju kā otro uzbrucēju (zemuzbrucēju), piemēram, Roberto Badžo vai Alesandro Del Pjēro.^[28]

Vēl viens līdzīgs piemērs efektīvai sadarbībai starptautiskā līmenī bija Aleksa Morgana un Ebija Vambaha ar ASV izlasi, kuras 2012. gadā kopā guva 55 vārtus, kas atbilda 21 gadu vecam rekordam, ko 1991. gadā uzstādīja Mišela Eikersa (39 vārti) un Kerina Dženingsa (16 vārti), kas ir visvairāk gūto vārtu jebkura dueta ASV sieviešu izlases vēsturē.^[29][30]

Viena no ražīgākajām uzbrucēju kombinācijām spēles vēsturē bija FC Barcelona priekšējais trijnieks Lionels Mesi, Luiss Svaress un Neimars, saukts par MSN. Vidēji viņi guva vārtus ik pēc 45 minūtēm – trīs uzbrucēju kontā divi vārti.^[31] Trijotne Barselonas komandā 2015.–2016. gada sezonā guva rekordlielu vārtu skaitu – 131 vārtus.^[32] 2017. gadā Kailians Mbapē, Neimars un Edinsons Kavani Čempionu līgas grupu turnīrā Parīzes "Saint-Germain" labā guva rekordlielu vārtu skaitu.^[33] Nākamajā gadā Liverpool uzbrucēju kvartets Robertu Firminu, Mohameds Salāhs, Sadio Manē un Filipi Koutinju, dēvēti par "Fab Four" (atsaucoties uz Bītliem), veicināja rekordlielu 47 vārtu gūšanu vienā Čempionu līgas sezonā.^[34]