Knowledge Base Wiki

Nikolajs Basovs Николай Геннадиевич Басов Basovs 1964. gadā Personīgā informācija Dzimis 1922. gada 14. decembrī Usmaņa, Tambovas apgabals, Krievijas PFSR (tagad  Krievija) Miris 2001. gada 1. jūlijā (78 gadi) Maskava,  Krievija Pilsonība  PSRS→ Krievija Tautība krievs

Zinātniskā darbība Zinātne radiofizika Darba vietas Ļebedjeva fizikas institūts Maskavas Inženierfizikas institūts Alma mater Maskavas Inženierfizikas institūts Pasniedzēji Mihails Ļeontovičs Aleksandrs Prohorovs Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1964) Lomonosova Lielā zelta medaļa (1990)

Nikolajs Basovs (krievu: Никола́й Генна́диевич Ба́сов; dzimis 1922. gada 14. decembrī, miris 2001. gada 1. jūlijā) bija PSRS un Krievijas fiziķis. 1964. gadā viņš kopā ar fiziķiem Čārlzu Taunsu un Aleksandru Prohorovu saņēma Nobela prēmiju fizikā "par fundamentālu darbu kvantu elektronikas jomā, kas ļāva konstruēt oscilatorus un pastiprinātājus, kas darbojas saskaņā ar māzera–lāzera principu".^[1] Divkārtējs Sociālistiskā Darba Varonis (1969, 1982), apbalvots ar Ļeņina prēmiju (1959) un PSRS Valsts prēmiju (1989).

Dzimis 1922. gadā Usmaņas pilsētā, Tambovas apgabalā (mūsdienās Ļipeckas apgabalā) Genādija Basova un Zinaīdas Molčanovas ģimenē. 1927. gadā Basovu ģimene pārcēlās uz Voroņežu, kur tēvs bija profesors Voroņežas Meža institūtā. Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā Nikolajs Basovs pabeidza vidusskolu un uzsāka dienestu Sarkanajā armijā, izgāja ārsta asistenta apmācību un karoja Ukrainas frontē.^[2]

Pēc demobilizācijas 1945. gada decembrī Basovs uzsāka eksperimentālās un teorētiskās fizikas studijas Maskavas Inženierfizikas institūtā, ko pabeidza 1950. gadā. Vēl studiju laikā 1948. gadā sāka strādāt Ļebedjeva fizikas institūtā par laborantu. Tur strādāja Mihaila Ļeontoviča un Aleksandra Prohorova vadībā. Aizstāvēta kandidāta disertāciju 1953. gadā, bet 1956. gadā — doktora disertāciju. 1958. gadā kļuva par Ļebedjeva fizikas institūta direktora vietnieku, bet no 1973. līdz 1989. gadam bija tā direktors. 1963. gadā Basovs institūtā nodibināja kvantu radiofizikas laboratoriju, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2001. gadā.

1962. gadā Basovs kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1966. gadā — par akadēmiķi. Basovs bija viens no 40 akadēmiķiem, kas 1973. gadā parakstīja vēstuli laikrakstam "Pravda",^[3] paužot nosodījumu par akadēmiķa Andreja Saharova "pretpadomju darbību".^[4]

1978. gadā Basovs Maskavas Inženierfizikas institūtā organizēja kvantu elektronikas katedru (vēlāk pārdēvētu par lāzeru fizikas katedru). Daudzus gadus Basovs bija vairāku populārzinātnisku žurnālu redaktors vai redkolēģijas loceklis, kā arī Vissavienības izglītojošās biedrības Znanie (Знание) valdes priekšsēdētājs.

Basovs nomira 2001. gada 1. jūlijā 78 gadu vecumā. Apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.

Basova zinātniskā darbība bija veltīta kvantu elektronikai un tās pielietojumam. Kopā ar Aleksandru Prohorovu atklāja elektromagnētiskā starojuma pastiprināšanās un ģenerācijas principu kvantu sistēmās. Tas deva iespēju 1954. gadā izveidot kvantu ģeneratoru (māzeru) amonjaka molekulu kūlī. Nākamajā gadā tika izstrādāta trīs enerģētisko līmeņu shēma, kas guva plašu pielietojumu lāzeros un māzeros. Šie darbi kopā ar amerikāņu fiziķa Čārlza Taunsa pētījumiem kļuva par jaunas nozares — kvantu elektronikas — pamatu. 1964. gadā Basovam, Prohorovam un Taunsam tika piešķirta Nobela prēmija fizikā.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikolajs Basovs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)