Knowledge Base Wiki

Šis raksts ir par Jukumu Vācieti. Par cilvēkiem ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Vācietis (uzvārds).

Jukums Vācietis Krievijas Impērijas armijas pulkvedis Personīgā informācija Dzimis 1873. gada 11. novembrī Jaunmuiža, Jaunlutriņu pagasts, Kuldīgas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) Miris 1938. gada 28. jūlijā (64 gadi) Maskava, KPFSR, PSRS (tagad  Krievija) Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe 2. ranga armijas komandieris Valsts  Krievijas Impērija KSFPR Latvijas SPR  PSRS Struktūra sauszemes armija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Latvijas brīvības cīņas Izglītība Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija Cits darbs Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas profesors

Jukums (arī Joakims) Vācietis (dzimis 1873. gada 23. novembrī [v.s. 11. novembrī] Jaunmuižā (tag. Jaunlutriņi), miris 1938. gada 28. jūlijā Maskavā) bija latviešu strēlnieku komandieris Pirmā pasaules kara laikā, vēlāk pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks (1918—1919) Krievijas Pilsoņu kara laikā. Nošauts 1938. gadā sakarā ar apsūdzību par dalību "latviešu fašistiski teroristiskā spiegu organizācijā".^[1]

Jukums Vācietis dzimis 1873. gada 11. novembrī Jaunlutriņu pagastā Jaunmuižas kalpa Jukuma Vācieša un viņa sievas Līzes daudzbērnu ģimenē. Mācījās Šķēdes pagasta skolā, Jaunmuižas skolā un Kuldīgas ministrijas skolā, līdztekus strādājot sērkociņu fabrikā "Vulkāns". 1891. gadā septembrī Jukums iestājās Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljonā, pēc gada iestājās Viļņas junkuru karaskolā, ko beidza 1897. gadā un sāka dienēt Kauņas cietokšņa garnizonā. 1902. gadā Vācietis turpināja dienestu Rīgas unteroficieru bataljonā. 1904. gadā apprecējās ar Margaretu Kergeri, un viņiem piedzima trīs bērni — Irēna, Jukums un Vera. 1905. gadā Vācieti paaugstināja par štāba kapteini, un 1906. gadā viņš iestājās Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Pēc tās beigšanas kapteinis Vācietis dienēja Kauņā un Daugavpilī, bet 1912. gadā kļuva par apakšpulkvedi un 102. Vjatkas kājnieku pulka bataljona komandieri Grodņā.

Pirmā pasaules kara sākumā kā bataljona komandieris piedalījās Austrumprūsijas operācijā un 1914. gada novembra kaujās pie Varšavas, kur tika ievainots kājā. Pēc ārstēšanās kara hospitālī no 1915. gada februāra pasniedza taktiku Viļņas karaskolā. 1915. gada novembrī Jukumu Vācieti iecēla par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieri un paaugstināja par pulkvedi. Pēc 1916. gada jūlija kaujām viņš dedzīgi aizstāvēja ideju par latviešu bataljonu pārveidošanu par pulkiem. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Vācietis piekrita uzskatam par "brīvu Latviju brīvā Krievijā", bet pēc Oktobra revolūcijas nostājās boļševiku pusē. Vācietis bija viens no augstākajiem padomju valstsvīriem, kurš nekad neiestājās komunistiskajā partijā.

Pēc Krievijas karaspēka atkāpšanās no Rīgas Vācietis 1917. gada novembrī tika iecelts par 12. armijas pavēlnieku un decembrī kā Revolucionārā lauka štāba pārvaldes priekšnieks sāka Sarkanās armijas organizēšanu. 1918. gada februārī viņš Baltkrievijā apspieda Dovbora-Musņicka 1. poļu korpusa sacelšanos. Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanos Vācietis 1918. gada aprīlī kļuva par latviešu strēlnieku divīzijas komandieri, kas 6.—7. jūlijā Maskavā apspieda kreiso eseru sacelšanos. 18. jūlijā viņu iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku, bet 2. septembrī par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku (главнокомандующий всеми Вооружёнными Силами РСФСР).

Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā 1919. gada janvārī viņu iecēla arī par Padomju Latvijas armijas virspavēlnieku, taču jau martā viņš tika atcelts no šī posteņa. Pēc vairākām militārām neveiksmēm 1919. gada 8. jūlijā Vācietis pēc kara un jūras lietu tautas komisāra Trocka rīkojuma tika atcelts no Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka amata sakarā ar aizdomām "par dalību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā". Pēc izmeklēšanas Vācieti atbrīvoja un augustā piekomandēja Revolucionārajai kara padomei "sevišķi svarīgu uzdevumu izpildei". Saskaņā ar Pētera Dardzāna atmiņām pēc Krievijas pilsoņu kara beigām pulkvedis Jukums Vācietis, šķiroties no saviem bijušajiem virsniekiem, kad tie devušies atpakaļ uz atbrīvoto Latviju, esot teicis: "Pasakiet tiem tur dzimtenē, lai Dievs pasarga latviešu tautu un Latviju, ja kādreiz notiktu, ka izbadējušo, mežonīgo krievu masas iebruktu un ietu pāri Latvijai."^[2]

1921. gadā Vācieti iecēla par Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēju, 1927. gadā par profesoru. Ģenerālštāba akadēmijā viņš lasīja kara vēstures, militāri sabiedriskās psiholoģijas kursu un uzrakstīja vairākas grāmatas. Savā darbā "Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" viņš parādīja, ka strēlnieki aizstāvējuši padomju varu tādēļ, ka tikai lielinieku uzvara deva iespēju Latvijai būt neatkarīgai. 1935. gadā Vācietim tika piešķirta 2. ranga armijas komandiera dienesta pakāpe (atbilst vēlākai ģenerālpulkveža pakāpei), bet 1937. gada 29. novembrī lekciju starpbrīdī viņš tika apcietināts. Spīdzināšanas un sišanas rezultātā Vācietis esot atzinies "kontrrevolucionāra apvērsuma gatavošanā" un dalībā "latviešu fašistiski teroristiskā spiegu organizācijā" kopā ar 20 augstām Sarkanās armijas militārpersonām, kā arī esot spiegojis Vācijas (no 1918.) un Latvijas (no 1921.) labā.

1938. gada 26. jūlijā Lielā terora laikā Staļins un Molotovs apstiprināja 138 apsūdzēto cilvēku nošaušanu, pēc kā 28. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Augstākā kolēģija visiem piesprieda nāvessodu nošaujot, kas tajā pašā dienā tika izpildīts NKVD palīgsaimniecībā "Komunarka" Maskavā.^[3]

Reabilitēts 1957. gadā.

• 
  Krievijas Impērijas armijas virsnieka formā
• 
  Pēc iecelšanas par Austrumu frontes komandieri 1918. gada augustā
• 
  Kopā ar Trocki (labajā pusē) viņa štāba bruņuvilcienā (1920)
• 
  Neilgi pirms nošaušanas 1938. gadā

• 1973. gadā Jaunmuižas kalpu mājā atklāts Jukuma Vācieša piemiņas muzejs, kura priekšā atrodas tēlnieces Leas Davidovas-Medenes darināts Jukuma Vācieša skulpturāls tēls.
• Piemiņas akmens pie Piņķu Svētā Nikolaja baznīcas, kur 1916. gada 19. jūlijā Jukums Vācietis pirms došanās uz Smārdes iecirkņa fronti teica runu sava bataljona kareivjiem, kas iemūžināta Aleksandra Čaka dzejolī "Sprediķis Piņķu baznīcā".
• 1983. gadā Jukuma Vācieša vārdā nosaukta iela Rīgā, Pļavniekos.^[4]

• "Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" LKP CK apgāds 1922. gadā, (atkārtots izdevums — Avots, 1989, 304 lpp.)
• "О военной доктрине будущего", Москва, 1923
• "Боевые действия в Восточной Пруссии в июле, августе и начале сентября 1914 г." — М., 1923. — 105 с.
• "Человек и война", 1925
• "Операции на восточной границе Германии в 1914", ч. 1, Москва, 1929
• Из воспоминаний Главкома И. И. Вацетиса, "Военно-исторический журнал", 1962, № 4
• "Выступление левых эсеров в Москве", в сборнике: Этапы большого пути, Москва, 1962.
• "Моя жизнь и мои воспоминания". "Даугава", Рига, 1980. № 3, 4, 5.

• Svētā Staņislava ordenis, 3. šķira (орден Св. Станислава, 1906)
• Svētās Annas ordenis, 3. šķira (орден Св. Анны 16.03.1911)
• Sarkanā Karoga ordenis (Орден Красного Знамени, 1928)
• Sarkanās Zvaigznes ordenis

• Uldis Ģērmanis. Jukums Vācietis, Pa aizputinātām pēdām, Daugava, 1956.
• Uldis Ģērmanis. Zemgaliešu komandieris. Jaunā Gaita, 1969.—1972.
• Uldis Ģērmanis. Oberst Vacietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution. Acta Universitatis Stockholmiensis; Stockholm studies in history. 20. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974 (vāciski)
• Voldemārs Šteins. Dižais kurzemnieks. Jukums Vācietis. Zvaigzne ABC, 2010, 176 lpp.
• Gaņins A. Sarkanās armijas veidotāju savstarpējās attiecības: J. Vācietis, M. Bončs-Brujevičs, S. Kameņevs // Latvijas Kara Muzeja Gadagrāmata (Riga). 2017. XVIII. S. 50-80.

Dienu pirms kaujas Smārdes iecirkņa frontē 1916. gada 17. jūlijā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris pulkvedis Jukums Vācietis lika saviem karavīriem pulcēties Piņķu Nikolaja baznīcā, kur mācītāja vietā noturēja sprediķi. Aleksandrs Čaks 1937.—1939. gadā rakstītajā poēmā "Mūžības skartie" ietvēra balādi "Sprediķis Piņķu baznīcā", kurā iemūžināja šo notikumu. Atmodas laikā pie baznīcas šim notikumam par godu atklāja piemiņas akmeni.

• Jukums Vācietis. Dr. hist. Ēriks Jēkabsons. "Mājas Viesis"