ISO/IEC 17025: History and introduction of concepts

Kuršu valoda
Valodu lieto:	Latvija, Lietuva, vēsturiski Vācija
Valodas izmiršana:	16. gadsimts
Valodu saime:	Indoeiropiešu; Baltu; Rietumbaltu; Kuršu valoda
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	—
ISO 639-3:	xcu
	Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Kuršu valoda (lietuviešu: kuršių kalba) bija indoeiropiešu valodu saimes baltu grupas valoda, ko runāja baltu cilts kurši, kas apdzīvoja mūsdienu Kurzemes rietumus un Lietuvas ziemeļrietumus. Daļa valodnieku kuršu valodu uzskata par austrumbaltu, daļa — par rietumbaltu valodu.^[1] To izspieda latviešu un lietuviešu valoda. Līdz 17. gadsimtam kuršu valoda kā patstāvīga valoda bija pilnībā izzudusi.

Kuršu valodu nedrīkst jaukt ar t.s. kursenieku valodu, kurā vēl 20. gadsimtā runāja daļa Kuršu kāpu iedzīvotāju.^[2]

Pētniecība

Vislielāko ieguldījumu kuršu valodas pētniecībā devuši latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga un somu valodnieks Valentīns Jūliuss Kiparskis, taču pētījumus par kuršu valodu publicējuši arī lietuviešu baltisti Vītauts Mažulis un Zigms Zinkevičs.^[2]

Tā kā kuršu valoda izzuda, pirms tā tika pietiekami dokumentēta, informācija par tās gramatiku un fonētiku ir ierobežota.

Teksti

Grunava tēvreize atrodama "Prūšu hronikā" (1526), tomēr tiek uzskatīts, ka tā pierakstīta senajā latviešu vai pat kuršu valodā. Katrā ziņā tajā ir saskatāmas kuršu valodas pēdas.

nossen thewes cur thu es delbas
sweytz gischer tho wes wardes
penag munis tholbe mystlastilbi
tolpes prahes girkade delbeszine tade symmes semmes worsunii
dodi mommys an nosse igdemas mayse
unde gaytkas pames mumys nusze noszeginu
cadmes pametam musen prettane kans
newede munis lawnā padomā
swalbadi munis nowusse loyne

Sventājas grāmatas

1560. gadā Johans Funks pēc Prūsijas hercoga Albrehta rīkojuma apsekoja Grobiņas novada baznīcas un savā ziņojumā par Sventājas (tag. Lietuvā) luterāņu baznīcas inventāru citu priekšmetu starpā minēja divas rakstītas un pergamentā iesietas grāmatas kuršu valodā. Vienā no tām bijuši evaņģēliji kopā ar epistulām, kā arī Passio Domini ("Tā Kunga ciešanas"), otrā — katehisms. Diemžēl pašas grāmatas nav atrastas. Tomēr to apraksts pilnībā sakrīt ar 1586. gadā Kēnigsbergā latviešu valodā izdoto katehismu un 1587.g. izdoto "Evaņģēliji un epistulas".

Valodas īpatnības

Kuršu valodā saglabāti senie baltu savienojumi an, en, in, un (piem., Palanga, Neringa, Kretinga, Ablinga, Babrungas, Kandava, Venta, Būtiņģe, Alsunga, Dundaga, Skrunda), kā arī divskanis ei. Saglabāti arī divskaņi ai, piem. raikstas (rieksts), au, piem. pretauti (pretoties) un patskanis ā, piem., laitāt (lietot). Patskanis e vienmēr ir izrunāts plati.

Raksturīgas izskaņas ale, ele ,piem., Kretingale, Nogale, Sabele (latv. Sabile), arī Kabile

Vidus dialekta kursiskās izloksnes parāda asimilētās kuršu valodas aptuveno izplatību līdz 16. gadsimtam.

Atsauces

↑ Ernests Blese (1963). "Kāds vārds par latviešu valodu". Jaunā Gaita (Nr. 43): 165.—168. lpp. "Kuršu valoda, šķiet, ieņēmusi vidēju stāvokli starp austrum- un rietumbaltu valodām. Attālākos no mums gadu simteņos seno kuršu valoda, šķiet, bijusi stipri tuva senprūšu valodai, pamazām tā no senprūšu valodas attālinājusies un vairāk piekļāvusies austrumbaltu valodām. Tādēļ, piemēram, Endzelīns kuršu valodu pieskaita pilnīgi austrumbaltu valodām un uzskata to it kā par starpnieci starp latviešu un lietuviešu valodu. Ka vēlāk no 14.-16. g.s. kuršu valodā ir daudz kopēja no vienas puses ar lietuviešu, no otras ar latviešu valodu, nav noliedzams, bet daudzi veci kuršu vietu vārdi un arī atsevišķi vecos rakstos uzglabāti kuršu vārdi tomēr aizrāda arī uz ciešākiem sakariem starp kuršu un senprūšu valodu."
↑ ^2,0 ^2,1 Ojārs Bušs (1989). "Kuršu valodas izpētes uzdevumi un perspektīvas". Baltistica (III (1) pielikums): 26.—33. lpp. ISSN 0132-6503. "Bez tā valodiskā formācija, ko par „Kurische Sprache“ dēvē viduslaiku (īpaši 16. gs.) vācu avoti, patiesībā nepavisam nav kuršu valoda, bet gan Kurzemes toreizējo vietējo iedzīvotāju runātā valoda, t. i., latviešu valodas vietējas izloksnes vai koinē (bez tam par „Kurische Sprache“ vācu filoloģijā dēvē arī kursenieku valodu, tāpēc palaikam rodas pat nopietni pārpratumi, kuršu valodas un kursenieku valodas nepamatota identificēšana)."

Ārējās saites

Mēģinājums restaurēt kuršu valodu

[1] Ernests Blese (1963). "Kāds vārds par latviešu valodu". Jaunā Gaita (Nr. 43): 165.—168. lpp. "Kuršu valoda, šķiet, ieņēmusi vidēju stāvokli starp austrum- un rietumbaltu valodām. Attālākos no mums gadu simteņos seno kuršu valoda, šķiet, bijusi stipri tuva senprūšu valodai, pamazām tā no senprūšu valodas attālinājusies un vairāk piekļāvusies austrumbaltu valodām. Tādēļ, piemēram, Endzelīns kuršu valodu pieskaita pilnīgi austrumbaltu valodām un uzskata to it kā par starpnieci starp latviešu un lietuviešu valodu. Ka vēlāk no 14.-16. g.s. kuršu valodā ir daudz kopēja no vienas puses ar lietuviešu, no otras ar latviešu valodu, nav noliedzams, bet daudzi veci kuršu vietu vārdi un arī atsevišķi vecos rakstos uzglabāti kuršu vārdi tomēr aizrāda arī uz ciešākiem sakariem starp kuršu un senprūšu valodu."

[Baltica-2] 2,0 ^2,1 Ojārs Bušs (1989). "Kuršu valodas izpētes uzdevumi un perspektīvas". Baltistica (III (1) pielikums): 26.—33. lpp. ISSN 0132-6503. "Bez tā valodiskā formācija, ko par „Kurische Sprache“ dēvē viduslaiku (īpaši 16. gs.) vācu avoti, patiesībā nepavisam nav kuršu valoda, bet gan Kurzemes toreizējo vietējo iedzīvotāju runātā valoda, t. i., latviešu valodas vietējas izloksnes vai koinē (bez tam par „Kurische Sprache“ vācu filoloģijā dēvē arī kursenieku valodu, tāpēc palaikam rodas pat nopietni pārpratumi, kuršu valodas un kursenieku valodas nepamatota identificēšana)."

[1]

[2]