Histopathology image classification: Highlighting the gap between manual analysis and AI automation

Jēdziens kultūra (latīņu: Cultura, kas sakņojas vārdā colere — 'kultivēt') apzīmē cilvēku darbības veidus, kā arī simboliskās struktūras, kas piešķir jēgu šīm darbībām. Dažādas kultūras definīcijas atspoguļo dažādas teorētiskās izpratnes par to, kā saprast cilvēku rīcību, vai kritērijus, pēc kuriem to vērtēt.

Kultūra kopumā apzīmē atsevišķu saprātīgu indivīdu, grupu vai sabiedrību produkta kopumu. Tā sevī ietver tehnoloģijas, mākslu, zinātni, kā arī morālās sistēmas un konkrēto grupu raksturīgo uzvedību un paradumus. Vēl konkrētāk — specifiski dziļākas nozīmes dažādās cilvēku darbības jomās.

Antropologi jēdzienu "kultūra" visbiežāk izmanto lai apzīmētu cilvēka spēju klasificēt, kodēt un komunicēt savu pieredzi ar simbolu palīdzību. Ilgu laiku šī spēja tika uzskatīta par tādu, kas raksturīga vienīgi cilvēkiem. Tomēr daļa primātu uzvedības pētnieku ir identificējuši kultūras aspektus arī cilvēka tuvākajos radiniekos dzīvnieku pasaulē.^[1][2] Var arī teikt, ka kultūra ir veids, kā cilvēki dzīvo saskaņā ar saviem uzskatiem, valodu, vēsturi vai to, kā viņi ģērbjas.

Kultūru mēdz dēvēt par „visas sabiedrības dzīves stilu”. Tādēļ tā sevī ietver uzvedības normas, ģērbšanās normas, valodu, reliģiju, rituālus, kā arī likumus, morāli un uzskatu sistēmas.^[3]

Dažādas kultūras definīcijas atspoguļo dažādas izpratnes teorijas vai kritērijus pēc kuriem vadās cilvēka darbība. Edvards Burnets Tailors (Edward Burnett Tylor), no sociālās antropoloģijas perspektīvas Anglijā 1871. gadā, kultūru aprakstīja šādi:

“

„Kultūra vai civilizācija, ja tiek vērtēta no visplašākā etnogrāfiskā viedokļa, ir sarežģīts veidojums, kas sevī ietver zināšanas, uzskatus, mākslu, morāli, likumus, paražas un jebkuru citu spēju vai paradumu, ko cilvēks iegūst kā sabiedrības loceklis.” [4]

”

No jaunākiem kultūras definējumiem minams Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) apraksts (2002):

“

„..kultūrai vajadzētu tikt uztvertai kā noteiktas sabiedrības vai tās grupas garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopumus, kā arī šīs sabiedrības vai tās grupas vizuālā māksla, literatūra, dzīves stils, kopdzīvošanas paražas, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskati.” [5]

”

Šīs definīcijas sevī ietver daudzas nozīmes, tomēr tās neaptver visas jēdziena kultūra nozīmes. 1952. gadā Alfrēds Kroibers (Alfred Kroeber) un Klaids Klakhans (Clyde Kluckhohn) savā darbā „Kultūra: kritisks koncepciju un definīciju apskats” apkopoja sarakstu, kas ietvēra 164 vārda kultūra nozīmes.^[6]

Šīs, kā arī daudzas citas, definīcijas kopā veido kultūras elementu katalogu. Elementiem, kas iekļauti šajā katalogā (piemēram, likums, akmens rīks, laulība), katram ir sava patstāvīga eksistence. Tie ienāk mūsu laika telpā vienā koordināšu punktā, bet iznāk citā. Taču kamēr šie elementi pastāv, tie mainās, un tādēļ ir iespējams runāt par likuma vai instrumenta attīstību, jeb evolūciju.

Tātad kultūra, vismaz pēc tās elementu kataloga, ir kultūru objektu kopums. Antropologs Leslijs Vaits (Leslie White) uzdod jautājumus: „Kāda veida objekti tie ir? Vai tie ir fiziski objekti? Garīgi objekti? Abi kopā? Metaforas? Simboli? Lietu nosaukumi?” Savā darbā „Kultūras zinātne” (Science of Culture; 1949) viņš secina, ka šo kopumu veido „sui generis” (savdabīgi objekti). Mēģinājumos definēt šo savdabīgumu viņš uzdūrās agrāk neapjaustam simbolizēšanas aspektam, kuru nosauca par „simbolātu” — objektu, kas ir radīts simbolizēšanas darbībā. Tādēļ viņš definēja kultūru kā „simbolus, kurus uztver ekstra — somatiskā kontekstā.” ^[7] Tātad par šīs definīcijas atslēgu kļūst simbolizācijas atklāsme.

Meklējot iespēju atklāt jēdziena kultūra praktiskās dabas definīciju, sociālais teologs Pīters Volterss (Peter Walters) to apraksta kā „dalītu shematisko pieredzi”, ieskaitot, bet ne ierobežojot tajā dažādus jēdzienus (lingvistika, mākslinieciskums, reliģiozitāte utt.), kuri tiek iekļauti iepriekšējās definīcijās.

Vispārējs kultūras izpratnes veids paredz, ka tā sevī ietver četrus elementus, kas „tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi mācīšanas ceļā”:

• vērtības;
• normas;
• institūcijas;
• artefakti.^[8]

Vērtības ietver kultūrvēsturiski veidojošos uzskatus par to, kas attiecīgajā sabiedrībā šķiet svarīgs. Tās vada pārējo kultūras daļu.

Normas sevī ietver uzskatus par to kā cilvēkam jāuzvedas visdažādākajās situācijās. Turklāt katrai kultūrai ir savas metodes - sankcijas, kas funkcionē kā normu uzspiedējas. Sankcijas mainās atkarībā no normas svarīguma. Tās normas, kuras sabiedrība uzspiež ir likumi.

Institūcijas ir sabiedrības struktūras kurās sabiedrības vērtības un normas tiek pārraidītas.

Artefakti — lietas vai materiālās kultūras aspekti, kas atšķiras no kultūras vērtībām un normām.

Džulians Hakslijs (Julian Huxley) sniedz nedaudz citu sadalījumu. Viņš kultūru nodala starpsaistītos "mentifaktos", "sociofaktos" un "artefaktos", kas attiecīgi apzīmē ideoloģiskās, socioloģiskās un tehnoloģiskās sistēmas. Socializācija, pēc Hakslija, ir atkarīga no uzskatu apakšsistēmas. Socioloģiskā apakšsistēma pārvalda saskarsmi starp cilvēkiem. Savukārt, materiālie objekti un viņu izmantošana atbilst tehnoloģiskajai apakšsistēmai.^[9]

Arheologi parasti fokusējas uz materiālo kultūru, kamēr kultūrantropologi — uz simbolisko kultūru, taču kā vieni tā otri pēta, kā šie aspekti ir savstarpēji saistīti. Vēl vairāk, antropologi saprot „kultūru” ne tikai patērēšanas preču kontekstā, bet arī sociālo attiecību un šo objektu un procesu pielietošanas prakses kontekstā.

Daudzi cilvēki mūsdienās lieto kultūras jēdzienu tajā izpratnē, kas izveidojās Eiropā 18. un 19. gadsimta sākumā. Šis priekšstats par kultūru atspoguļo nevienlīdzību Eiropas sabiedrībā, kā arī nevienlīdzību starp Eiropas spēkiem un to kolonijām pasaulē. Tas pielīdzina jēdzienu kultūra jēdzienam civilizācija un pretstata to jēdzienam daba. Saskaņā ar šo domāšanas pieņēmumu var ļoti vienkārši novērtēt atsevišķas valstis kā vairāk vai mazāk civilizētas. Tādēļ daži kultūras teorētiķi mēģinājuši no kultūras definīcijas izņemt populārās jeb masu kultūras jēdzienu. Tādi teorētiķi kā Metjū Arnolds (Matthew Arnold; 1822 — 1888) uzskata kultūru vienkārši kā rezultātu „vislabākajam, kas ticis izdomāts un pateikts pasaulē”.^[10] Arnolds pretstatīja masu/ populāro kultūru ar sociālo haosu jeb anarhiju. Šajā sakarā kultūra ir tuva ar sociālo attīstību — nepārtrauktu cilvēka dabas uzlabojuma mēģinājumu. Arnolds nepārtraukti izmanto vārdu kultūra šādā kontekstā: „..kultūra ir ceļš uz mūsu pilnību, ko mēs sasniedzam iepazīstot, visas mūs interesējošās tēmas, vislabāko, kas tika izdomāts un pateikts pasaulē." ^[10]

Prakses kontekstā kultūra attiecas uz elitārām aktivitātēm, kā, piemēram, muzejiskas nozīmes mākslas darbi un klasiskā mūzika, bet ar vārdu kulturāls apzīmē cilvēkus, kas zina par šīm lietām un piedalās šajās aktivitātēs. Šos cilvēkus bieži sauc par erudītiem, kas viņus vienlaikus nošķir no masas kultūras.

Sākot ar 19. gadsimtu daži sociālie kritiķi ir pieņēmuši šo atšķirību starp augsto un zemo kultūru, uzsverot augstākās kultūras izsmalcinātību kā samaitājošu un nedabīgu. Tās attīstība aptumšo un izkropļo cilvēka būtību, tā dabu. Šajā sakarā var minēt šlāgermūziku (mūzika, kura pārstāv strādājošo klasi) kā mūziku, kas patiesi atspoguļo sadzīvisku dzīvesveidu, bet klasisko mūziku kā virspusēju un dekadentisku. Tāpat šāds viedoklis atspoguļo jebkāda veida iezemiešus kā „dižciltīgus mežoņus”, kas dzīvo autentiskas un neaptraipītas dzīves, kurā nav lieku sarežģījumu un spēcīgi noslāņojušies Rietumu kapitālisma sociālie slāņi.

Šodien lielākā daļa sociālo zinātnieku atsakās no viendabīgas kultūras uztveres un no dabas pretstata kultūrai. Viņi atzīst ne-elitāros par tikpat kulturāliem kā elitāros (kā arī ne-rietumniekus par tikpat civilizētiem) — vienkārši uztverot tos kā tikpat kulturālus, tikai citādā veidā. Tādā veidā sociālie vērotāji pretstata elites augsto kultūru populārajai vai popkultūrai, t.i., lietas un rīcības, kuras tiek ražotas un patērētas masveidā. (Dažas klasifikācijas pazemina augsto un zemo kultūru līdz subkultūru klasēm.)

Romantisma laikmetā, īpaši tie zinātnieki, kas Vācijā bija saistīti ar nacionālisma kustību, kā piemēram, nacionālistu cīņa par Vācijas izveidi no dažādām hercogistēm un nacionālistu cīņa pret Austroungārijas impēriju, kas attīstīja vairāk ietverošu priekšstatu par kultūru kā "skatienu uz pasauli". Šajā domāšanā atšķirīgie un nesamērojami skatieni uz pasauli ir tie, kas apraksta katru etnisko grupu. Kaut gan tas ir vairāk ietverošs uzskats, nekā citi viedokļi, kas eksistēja līdz tam, šī pieeja kultūrai joprojām pieļauj atšķirību starp "civilizēto" un "primitīvo" jeb "cilšu" kultūru.

Līdz 19. gadsimtam, antropoloģisti bija piemērojuši jēdzienu kultūra plašākai definīcijai, kuru tie varēja piemērot lielākai sabiedrību dažādībai. Uzticami evolūcijas teorijai, viņi pieņēma, ka visi cilvēki ir vienādi attīstīti un tas, ka visi cilvēki kultūrā kaut kādā veidā ir saistīti ar cilvēka evolūciju. Viņi arī parādīja pieeju — atteikšanos izmantot bioloģisko evolūciju kā veidu, kas izskaidro atšķirības starp specifiskām kultūrām — kas ilustrētu to, ka daļa sabiedrības, izmantojot citu sabiedrības daļu vai visu sabiedrību kopumā, bieži atklāj dominēšanas un pretošanās procesus.

1950. gadu subkultūras grupas ar īpatnībām plaškultūrā nonāca sociologi izpētes lokā. 20. gadsimtā arī parādīja korporatīvās kultūras popularizāciju — īpatnēju veidojumu organizācijās vai darba vietās.

Simboliskais skatiens uz kultūru ir Kliforda Gīrca (Clifford Geertz; 1973) un Viktora Tērnera (Victor Turner; 1967) mantojums, kurā simboli tiek uzskatīti gan kā praktiski pielietojamas lietas sociālā darbībā, gan kā konteksts, kas šīm lietām piešķir nozīmi. Antonijs P. Kohens (Anthony P. Cohen; 1985) raksta par simbolisko glosāriju, kas atļauj cilvēkam sociālā darbībā bieži izmantot vispārsaprotamus simbolus, lai sazinātos un saprastu vienam otru, taču vienlaikus joprojām piepildīt tos ar personīgas nozīmes jēgu.^[11] Simboli ierobežo kulturālo domu. Kultūras pārstāvji ir atkarīgi no simboliem, lai ierāmētu savas domas un izpausmes saprotamos un uztveramos nosacījumos. Īsumā, simboli ļauj kultūrai eksistēt, būt reproduktīvai un uztveramai. Pjērs Burdjē saka, ka „simboli ir nozīmes tīkli, kas dod regularitāti, vienotību un sistemātiku grupas darbībām.” ^[12] Tādēļ, piemēram:

"Likuma vārdā — apstājieties!" — štamps, ko šerifs vai maršals izkliedz filmas negatīvajiem varoņiem 20. gadsimta ASV vesterna filmās;

Likums un kārtība (law and order) — štampa frāze ASV;

Miers un kārtība (peace and order) — štampa frāze Filipīnās.

Modernā kultūras teorija arī apsver iespēju, ka kultūra pati par sevi ir stabilizācijas tendenču - kuras ir raksturīgas attīstības spiedienam uz sabiedrības kā kopuma pašizziņu, jeb tribālismu - produkts. Skat. Stīvena Volframa (Steven Wolfram) "Jaunā veida zinātni" (A New Kind of Science), lai novērotu vienkāršus algoritmus, sākot no ģenētiskās attīstības no kuras var, piemēram, izvirzīt koncepciju par kultūru kā darbojošos mehānismu,^[13] un Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) "Apjomīgais fenotips" (Extended Phenotype) diskusijai par ģenētisko un mēmestisko stabilitāti laika gaitā, izmantojot negatīvās atgriezeniskās saites mehānismus.^[14]

Kultūra ir arī mārketinga instruments tā ir gan sponsoru iecienīts objekts, gan labs iedvesmas avots izklaides industrijai un reklāmai. Brīdī, kad sāk vārguļot kultūra, arī biznesa vide kļūs robustāka un radoši nekulturālāka. Tas savukārt pazemina arī sabiedrības komforta stāvokli.^[15]

Pētnieki evolucionārajā psiholoģijā polemizē ka prāts ir neirokognitīvas informācijas apstrādes moduļu sistēma, kas radusies dabiskās atlases ceļā. Saskaņā ar evolucionārpsihologiem — kulturālo formu dažādības ir ierobežotas (arī padarītas par iespējamām) no iedzimtajiem informācijas apstrādes mehānismiem, kas ir pamatā mūsu uzvedībai, ieskaitot valodas apgūšanas nodalījumus, izvairīšanos no incesta mehānismiem, mānīšanās uztveres mehānismus, inteliģenci un seksa — specifiskās pārošanās priekšrocības, pārtikas sagādes mehānismus, savienības melošanas mehānismus, faktoru noteikšanas, baiļu un aizsardzības (izdzīvošanas) mehānismus u.tml. Šie mehānismi tiek uzskatīti par kultūras psiholoģiskajiem pamatiem. Lai pilnībā saprastu kultūru, ir jāizprot tās bioloģiskos iespējamības nosacījumus.

Lielās sabiedrībās veidojas subkultūras vai cilvēku grupas ar īpatnējām uzvedības un uzskatu sistēmām, kas tos atšķir no plaškultūras, kuras daļa viņi ir. Subkultūra var būt specifiska tās pārstāvju vecuma, rases, etniskuma, klases, dzimuma un citu vienojošu pazīmju dēļ. Kvalitātes, kas nosaka subkultūru, var būt estētiskas, reliģiskas, profesionālas, seksuālas vai arī minēto faktoru kombinētas.

Aplūkojot imigrantu grupas un to kultūras, var nodalīt četras pamatpieejas:

• Monokulturālisms pastāv dažās Eiropas valstīs, kur kultūra ir ļoti cieši saistīta ar nacionālismu. Tādēļ šo valdību politika ir asimilēt imigrantus, kaut gan nesenie pieaugumi migrācijā ir likuši daudzām Eiropas valstīm eksperimentēt ar multikultūrisma ieviešanu.
• Sakņu kultūra (Serdes kultūra) ir modelis, ko Vācijā attīstīja Bassams Tibi (Bassam Tibi). Tā pamatojas domā, ka minoritātēm var piederēt sava identitāte, taču tām vismaz ir jāatbalsta galvenās (serdes) kultūras, kuras biedri viņi ir, koncepcijas.
• Tīģelis izskaidro tradicionālo uzskatu ASV, kur visas imigrantu kultūras ir sajauktas un amalgamētas bez valstiskas iejaukšanās.
• Multikulturālisms izskaidro politiku, kurā imigrantiem un pārējiem sabiedrības pārstāvjiem ir jāsaglabā sava kultūra, vienlaikus dažādām kultūrām sadzīvojot mierā vienas nācijas robežās.

To, kā viennāciju valstis izturas pret imigrantu kultūrām reti precīzi atspoguļo viena vai otra no iepriekšminētajām pieejām. Atšķirības pakāpe ir atkarīga no uzņemošās sabiedrības kultūras (t.i. svešādības), imigrantu skaita, uzņemošās sabiedrības iedzīvotāju attieksmes, valdības politikas, kas ir spēkā, un šīs politikas efektivitātes, padarot vispārināšanas efektu par ļoti sarežģītu. Līdzīgi ir arī ar citām sabiedrības subkultūrām — no galvenās kultūras un sazināšanās attieksmes starp dažādām kultūras grupām ir atkarīga rezultāta noteikšana. Kultūras pētīšana vienā sabiedrībā ir ļoti komplicēta un pētījumam nepieciešams pakļaut neskaitāmu daudzumu mainīgo.

Daudzas reģionālās kultūras ietekmēja kontakts ar citām kultūrām, piemēram, kolonizācijas, tirdzniecības, migrācijas, masu mediju vai reliģijas iespaidā.

Amerikas kultūru būtiski ietekmēja cilvēki, kas apdzīvoja kontinentus pirms ieradās eiropieši, un eiropiešu emigrācija (it īpaši angļu, vāciešu, īru un holandiešu).

Liela daļa Austrālijas kultūras ir atvasinātas no Eiropas un Amerikāņu izcelsmes.

Eiropas kultūrai ir plaša ietekme arī ārpus Eiropas kontinenta tās koloniālā mantojuma dēļ. Plašākā nozīmē to sauc par rietumu kultūru. Šis jēdziens izplatīts angļu valodā un mazākā pakāpē arī citās Eiropas valodās. Galvenās ietekmes ir kristietība, Senā Grieķija un Senā Roma.

Reliģijas un citas uzskatu sistēmas bieži ir neatņemamas kultūras sastāvdaļas. Reliģija, no latīņu religare, kas nozīmē „cieši saistīt”, ir kultūru iezīme visā cilvēces vēsturē. „Filozofijas un reliģijas vārdnīca” (The Dictionary of Philosophy and Religion) reliģiju definē kā institūciju ar atzītu dievgaldnieku uzbūvi, kas regulāri pulcējas dievkalpojumiem un pieņem noteiktu doktrīnu kopumu, piedāvājot cilvēkam veidu kā saistīties ar to, kas tiek pasniegts kā realitātes īstā daba.^[16]

Reliģija bieži sistematizē uzvedību, kā piemēram, 10 kristietības baušļos vai arī 5 budisma priekšrakstos. Dažreiz tā ir saistīta ar valdību, kā, piemēram, teokrātijas iekārtā. Tā ietekmē arī mākslu.

Eirocentriskā paraža līdz noteiktai pakāpei sadala cilvēci rietumu un ne- rietumu kultūrās, kaut arī šādā uzskatā ir dažas kļūdas.

Rietumu kultūra no Eiropas visspēcīgāk izplatījās uz Austrāliju, Kanādu un ASV. To ietekmē senā Grieķija, senā Roma un kristiešu baznīca.

Rietumu kultūra tiecas būt vairāk individuālistiska salīdzinājumā ar ne-rietumu kultūrām. Tā redz cilvēku, dievu un dabu, jeb visumu daudz atšķirīgāk nekā ne-rietumu kultūras. Šo kultūru raksturo rakstpratība, ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība, kas tai nav ekskluzīvas pazīmes.

Jūdaisms ir viena no pirmajām, ja ne pati pirmā, pierakstītajām monoteiskajām ticībām un viena no senākajām reliģiskajām tradīcijām, kas tiek piekoptas aizvien. Ebreju tautas vērtības un vēsture ir nozīmīga citu Ābramisko reliģiju, kā kristietība, islāms u.c., fundamentāla daļa. Tomēr, kamēr tās dala Ābrama mantojumu, katra sevi piesaka atšķirīgi (vizuālajā un pasniegšanas jomā). Protams, dažas no tām ir klātesošas reģionālās ietekmes starp nācijām un reliģijām, bet dažas spilgtas kulturālas izpausmes normas un formas no reliģijas puses.

Kristietība bija noteicoša pazīme Eiropas un Jaunās pasaules kultūru veidošanā vismaz pēdējos 500 līdz 1700 gadus. Modernā filozofiskā doma ir ļoti stipri ietekmējies no tādiem kristiešu filozofiem, kā Akvīnas Toms un Roterdamas Erasms, bet kristiešu katedrāles tiek atzīmētas kā arhitektoniski brīnumi - piemēram, Parīzes Dievmātes katedrāle, Velsas katedrāle un Meksikas pilsētas Metropolitēna katedrāle. Islāma ietekme, dažreiz sajaukumā ar citām reliģijām, ir bijusi noteicošā lielākajā daļā Ziemeļāfrikas, Tuvo un Tālo austrumu reģionos jau vairāk kā 1000 gadus.

Piemēram, islāma ietekme ir vērojama dažādās filozofijās un poētiskos stāstos, piemēram, The Conference of the Birds and the Masnavi un tādos arhitektūras sasniegumos, kā Faisala mošeja un Svētā Sofija, kas bijusi gan katedrāle, gan mošeja. Jūdaisms parasti ir minoritātes ticība nācijās, kurās tā ir izplatīta, tomēr parasti veic arī īpatnēus ietekmi uz nācijām un reliģijām. Ievērojamie jūdaisti ir Alberts Einšteins, Henrijs Kisindžers un daudzi citi.

Filozofija un reliģija ir integrēta Austrumu domāšanā. Daudzas Āzijas reliģiskās un filozofiskās tradīcijas radās Indijā un Ķīnā un izplatījās viscaur Āzijai caur kulturālo sajaukšanos un tautu migrācijām. Hinduisms ir budisma avots, kura mahājānas atzars izplatījās uz ziemeļiem un austrumiem; no Indijas uz Tibetu, Ķīnu, Mongoliju, Japānu, Koreju un uz Ķīnas dienvidiem - Vjetnamu. Teravādas budisms izplatījās viscaur dienvidaustrumu Āzijai, ieskaitot Šrilanku, daļu no dienvidrietumu Ķīnas, Kambodžas, Laosas, Mjanmas un Taivānas.

Indijas filozofija sevī ietver hindu filozofiju. Tā satur tādas domas kā dzīšanās pēc nemateriālām vērtībām, kamēr cita domāšanas skola no Indijas — karvaka - sprediķoja par materiālās pasaules baudu. Konfūcisms un daoisms, abas reliģijas nāk no Ķīnas, ir spēcīgi ietekmējušas gan reliģiskas un filozofiskas tradīcijas, kā arī valsts vadīšanas mākslu visapkārt Āzijai.

20. gadsimtā abās visapdzīvotākajās Āzijas valstīs izveidojās divas dramatiski atšķirīgas politiskās filozofijas. Mohandāss Gandijs deva jaunu nozīmi nevardarbības principam jeb ahimsa padarot to pazīstamāku arī ārpus Indijas. Tajā pašā laikā Mao Dzeduna komunistiskā filozofija kļuva par spēcīgu sekulāru uzskatu sistēmu Ķīnā.

Cilšu reliģijas, kuras pielieto cilšu grupas, ir izplatītas Āzijā, Āfrikā un Amerikā. To ietekmes mēdz būt ievērojamas; tās var izmainīt kultūras un pat kļūt par valsts reliģiju, kā tas ir noticis ar sintoismu Japānā. Līdzīgi kā pārējās nozīmīgākajās reliģijās cilšu reliģijas atbild par cilvēka vajadzības pēc mierinājuma, būt dziedinātam, novērst nelaimi un nodrošina rituālus, kas saistās ar cilvēka sociālās dzīves nozīmīgākajiem brīžiem.

Amerikāņu sapnis, pie kura pieturas daudzi ASV iedzīvotāji, ir uzskats, ka ar smagu darbu, drosmi, mērķtiecību, neatkarīgi no sociālās klases, cilvēks var iegūt labāku dzīvi.^[17] Šis viedoklis sakņojas uzskatā, ka ASV ir „pilsēta uz kalna, gaismas stars nācijām”,^[18] kuru izveidoja un nākamajās paaudzēs uzturēja daudzi agrīnie eiropiešu kolonisti.

Reliģija bieži ietekmē laulības un seksuālās attiecības. Lielākā daļa kristiešu baznīcu atbalsta laulības; laulāšanas ceremonijas parasti ietver sevī kāda veida solījumu no kopienas atbalstīt jaunlaulātos. Laulībā kristieši novelk paralēles attiecībās ar starp Jēzu Kristu un kristīgo baznīcu. Savukārt, katoļi uzskata, ka ir morāli nepareizi šķirties un tie, kas ir šķīrušies, vairs nevar pārprecēties baznīcas laulībā.

Kultūras pētīšana attīstījās 20. gadsimta beigās daļēji caur Marksisma domas atkal ieviešanu socioloģijā un citās akadēmiskās disciplīnās, piemēram, literatūras kritikā. Šī kustība centās analizēt kapitālistiskās sabiedrības subkultūras. Sekojot ne- antropoloģiskai tradīcijai, kultūras pētījumi parasti fokusējas uz patēriņa preču (kā mode, māksla un literatūra) pētīšanu. 18. un 19. gadsimta sabiedrības noslāņošanos uz "augsto" un "zemo" kultiem, šķiet, var vilkt paralēles ar masveida ražošanas precēm, ko analizē kultūras pētījumi. Tādēļ tiek lietots termins "populārā kultūra".

Daži antropologi ir pievienojušies kultūras pētīšanas projektiem. Taču lielākā daļa tomēr atsakās identificēt kultūru ar patēriņa precēm. Vēl vairāk, daudzi pašlaik atsakās no viedokļa, ka kultūrai ir robežas un secīgi atsakās arī no subkultūras jēdziena. Tā vietā, viņi kultūru redz kā mainīgu sistematizētu tīklu, kas saista cilvēkus dažādās darbības vietās un sociālās struktūras atšķirīgos mērogos. Saskaņā ar šo uzskatu jebkura grupa var veidot savu kulturālo identitāti.

Šobrīd aizvien norit debates par to vai kultūra ir spējīga izmainīt fundamentālās cilvēka izzināšanas spējas. Pētnieku uzskati šajā jautājumā dalās.

Kultūras atkarībā no to īpašībām tiecas gan pieņemt, gan pretoties izmaiņām. Piemēram, vīrieša un sievietes lomas daudzās kultūras ir savstarpēji papildinošas. Viens dzimums var vēlēties izmaiņas, kas ietekmē otru dzimumu, kas notika rietumu kultūrās 20. gadsimta otrajā pusē. Tādēļ vienlaikus ir dinamiskas tieksmes, kas iedrošina izmaiņas, bet tajā pašā laikā ir konservatīvi spēki, kas pretojas tām.

Trīs ietekmes veidi veido izmaiņas un pretošanos vienlaikus:

• spēki, kas darbojas sabiedrībā;
• kontakts starp sabiedrībām;
• izmaiņas dabā.^[19]

Kulturālās izmaiņas var rasties no iejaukšanās dabā, izgudrojumiem (u.c. ārējiem iespaidiem) un no kontakta ar citām kultūrām. Piemēram, pēdēja ledus laikmeta beigas palīdzēja radīt lauksaimniecību, kas secīgi radīja daudzas citas kulturālās inovācijas.

Difūzijā ikviena objekta apveids (bet ne vienmēr tā nozīme) pārceļas no vienas kultūras uz citu. Piemēram, hamburgeri, tik ikdienišķi ASV, bija eksotika, kad tos ieveda Ķīnā. Stimulu difūzija attiecas uz vienas kultūras elementa novešanu līdz jaunam elementa izgudrojumam. Inovāciju difūzijas teorija piedāvā uz pētījumiem balstītu modeli, kas parāda kādēļ un kad kultūras pieņem jaunas idejas, prakses un produktus.

Piemērošanos citai kultūrai (akulturizācija) mēdz saprast dažādi, taču šajā kontekstā tā attiecas uz vienas kultūras īpašību aizvietošanu ar citām, kā tas notika ar dažām indiāņu un citām iezemiešu ciltīm kolonizācijas procesā. Saistīti procesi indivīda līmenī iekļauj asimilāciju (citas kultūras pieņemšanu no viena indivīda puses) un transkulturizāciju.

Kulturāls atklājums vai izgudrojums apzīmē jebkuru inovāciju, kas ir lietderīga cilvēku grupai (novērojams pēc reakcijas), taču neeksistē kā fizisks objekts. Cilvēce ir globālā „paātrinoša kulturālo izmaiņu periodā”, kuru dzen starptautiskās tirdzniecības paplašināšanās, masu mediji un, pats svarīgākais, cilvēku daudzuma uz planētas eksploziju, kā arī citi faktori.

Kulturālās izmaiņas ir kompleksas un tām ir tālejošas sekas. Sociologi un antropologi uzskata, ka kultūras un tās vides pētīšanai, lai saprastu visus dažādos izmaiņu aspektus, nepieciešama holistiska pieeja. Cilvēka eksistence, iespējams, vislabāk aplūkojama kā "daudzpusīgs veselums", un tikai no šī punkta ir iespējams apjaust kulturālo izmaiņu realitātes.^[20]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kultūra.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Valstis un to kultūras
• Define Culture - saraksts ar vārda kultūra definējiem no dažādām pasaules malām.

Autoritatīvā vadība WorldCat LNB: 000050516 LCCN: sh85034755 GND: 4125698-0 BNF: cb11931827z (data) NDL: 00560998 NKC: ph122009 BNE: XX525150