Knowledge Base Wiki

Feniķiešu raksts
Tips	abdžads
Valodas	feniķiešu, pūniešu, ammoniešu, edomiešu, moābiešu, senarābu, senebreju
Laika periods	1050.—150. gads p.m.ē.
Raksta virziens	no labās uz kreiso
Izcelsmes rakstība	Ēģiptiešu hieroglifi  → Protosīnājas raksts   → Feniķiešu raksts
Atvasinātās sistēmas	aramiešu raksts, grieķu alfabēts, paleospāņu raksts, samariešu raksts, senlībiešu raksts
Radniecīgās sistēmas	Dienvidarābijas raksts, Ziemeļarābijas raksts
Unicode rangs	Phoenician
ISO 15924	Phnx (115)
Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Feniķiešu raksts ir fonogrāfiski konsonantiska rakstība,^[1] viena no pirmajām fonētiskajām rakstībām. Attīstījusies feniķiešu civilizācijā aptuveni 11. gadsimtā p.m.ē., un kļuva par pamatu lielākajai daļai mūsdienu alfabētu.

Feniķiešu raksts tika izmantots, lai rakstītu agrīnā dzelzs laikmeta semītu kanaāniešu valodās, kuras vēsturnieki iedalīja feniķiešu, pūniešu, ammoniešu, edomiešu, moābiešu un senebreju valodā, kā arī senajā aramiešu valodā. Raksta izmantošana Feniķijā (piekrastes Levantē) izraisīja tā plašu izplatību ārpus kanaāniešu areāla — feniķiešu tirgotāji izplatīja to visā Vidusjūras piekrastē, kur to pārņēma un adaptēja daudzas citas kultūras. Tas kļuva par vienu no visplašāk izmantotajām rakstīšanas sistēmām. Feniķiešu alfabēts tika izmantots Senajā Kartāgā līdz 2. gadsimtam pirms mūsu ēras (pazīstams kā pūniešu alfabēts), savukārt citviet tas izplatījās daudzos nacionālajos alfabētos, tostarp aramiešu un samariešu alfabētos, vairākos anatoliešu rakstos un agrīnajos grieķu alfabētos. Tuvajos Austrumos īpaši veiksmīgs kļuva aramiešu raksts, cita starpā radot ebreju kvadrātveida rakstību un persiešu un arābu rakstību.

Feniķiešu rakstā ietilpa 22 burti, izmantoti tikai līdzskaņi, teksti tika rakstīti horizontāli no labās uz kreiso pusi.

Agrākais zināmais alfabētiskais (jeb «protoalfabētiskais») raksts ir tā sauktais protosīnājas (vai protokanāniešu) raksts, kura artefakti sporādiski atrasti Sīnāja pussalā un Kanaānā vēlajā vidus un vēlajā bronzas laikmetā. Rakstība netika plaši izmantota līdz Sīriešu-Hetu valstu pacēlumam 13. un 12. gadsimtā pirms mūsu ēras.

Feniķiešu raksta ir tiešs bronzas laikmeta sabrukuma perioda «protokanaāniešu» raksta turpinājums. Uzraksti, kas atrasti uz feniķiešu bultu uzgaļiem netālu no Betlēmes un datēti ar aptuveni 1100. gadu p.m.ē., piedāvāja epigrāfistiem "trūkstošo posmu" starp abiem rakstiem. Tā sauktā Ahirama epitāfija, kuras datējums ir pretrunīgs, iegravēta uz karaļa Ahirama sarkofāga Biblā, Libānā, kas ir viens no pieciem zināmajiem bibliešu karaliskajiem uzrakstiem, un būtībā parāda pilnībā izstrādāto feniķiešu rakstību. Nosaukums rakstībai «feniķiešu» pēc konvencijas tiek piemērots attiecībā uz uzrakstiem, sākot ar 11. gadsimta vidu pirms mūsu ēras.

Sākot ar 9. gadsimtu pirms mūsu ēras, attīstījās feniķiešu alfabēta adaptācijas, tostarp grieķu, senitāliešu un anatoliešu rakstos. Alfabēta pievilcīgais jauninājums bija tā fonētiskais raksturs, kad viena skaņa tek attēlota ar vienu simbolu, kas nozīmēja tikai dažus desmitus simbolu, kas jāapgūst. Citos tā laika rakstos, ķīļrakstos un ēģiptiešu hieroglifos, tika izmantotas daudzas sarežģītas rakstzīmes, un, lai sasniegtu nepieciešamās prasmes, bija nepieciešama ilga apmācība, kas ierobežoja lasītprasmi tikai nelielai sabiedrības elitei.

Vēl viens feniķiešu raksta veiksmīgas izplatības iemesls bija feniķiešu tirgotāju jūras tirdzniecības kultūra, kas izplatīja alfabētu Vidusjūras Ziemeļāfrikas un Dienvideiropas piekrastē. Feniķiešu uzraksti ir atrasti arheoloģiskajās vietās vairākās bijušajās feniķiešu pilsētās un kolonijās visā Vidusjūras reģionā, piemēram, Biblā (mūsdienu Libānā) un Kartāgā Ziemeļāfrikā.

Alfabētam bija ilgtermiņa ietekme uz ar to saskarsmē esošo civilizāciju sociālajām struktūrām. Tā vienkāršība ne tikai ļāva to viegli pielāgot vairākām valodām, bet arī vienkāršajiem cilvēkiem iemācīties lasīt un rakstīt. Tas likvidēja ilglaicīgo lasītprasmes statusu kā karaliskās un reliģiskās elites ekskluzīvu sasniegumu, kas izmantoja informācijas monopolu, lai kontrolētu pārējos iedzīvotājus. Feniķiešu parādīšanās izjauca daudzus no šiem šķiru dalījumiem, lai gan daudzas Tuvo Austrumu karaļvalstis, piemēram, Asīrija, Babilonija un Adiabene, turpināja lietot ķīļrakstu juridiskos un liturģiskos kontekstos arī mūsu ērā.

Par feniķiešu raksta izcelsmes brīdi pēc zinātnieku konvencijas tiek nosacīti uzskatīts 1050. gads, jo līdz šim nav atklāti raksta paraugi, kas būtu droši datējami ar laika periodu pirms 11. gadsimta p.m.ē.

Rakstu pirmais atšifrēja franču zinātnieks Žans-Žaks Bartelmī (Jean-Jacques Barthélemy) 1758. gadā. Tā bija otrā mirušas valodas rakstība, ko atšifrēja Bartelmī — pirms tam 1754. gadā viņš bija atšifrējis palmīriešu rakstu, kas caur aramiešu rakstu ir tiešs feniķiešu raksta pēctecis. Par pamatu atšifrēšanai Bartelmī kalpoja Maltā atrastie marmora cipi (ceļastabi) ar uzrakstiem feniķiešu un grieķu valodā, feniķiešu laika monētas, kā arī citi tajā laikā pieejamie materiāli.

Neskatoties uz rakstības atšifrēšanu, raksta saistība ar feniķiešu civilizāciju tika noteikta tikai 19. gadsimtā; līdz tam tas tika uzskatīts par vienu no ēģiptiešu hieroglifu kursīva variantiem, līdzīgi kā hieratika un demotika.

Tabulā attēlota feniķiešu burtu grafiskā evolūcija no ēģiptiešu hieroglifiem, kā arī citu rakstību burtu evolūcija no feniķiešu burtiem. Feniķiešu burti attēloti unificētā idealizētā formā; to reālais izskats dažādos laikos un dažādos reģionos varēja ievērojami atšķirties.

Feniķieši burtu nosaukšanai izmantoja akrofonijas sistēmu: tiek izvēlēts vārds ar sakrītošu sākuma līdzskani. Šie nosaukumi nebija patvaļīgi — katra feniķiešu burta pamatā bija ēģiptiešu hieroglifs, kas apzīmēja ēģiptiešu vārdu; šis vārds tika tulkots feniķiešu valodā (vai cieši radniecīgā semītu valodā), tad tulkotā vārda sākotnējā skaņa kļuva par burta feniķiešu vērtību. Piemēram, feniķiešu alfabēta otrā burta pamatā bija ēģiptiešu hieroglifs, kas nozīmē «māja» (mājas zīmējums); semītu vārds «māja» bija bet; tāpēc feniķiešu burtu sauca par bētu, un tam bija skaņas vērtība /b/.

Priekšteči		Feniķiešu				Fon.	Atbilstošais burts citos rakstos
Ēģiptiešu hieroglifs	Protosīnājas raksts	Burts	Uni.	Nosaukums[1]	Tulkojums		Ebreju	Sīriešu	Arābu	Grieķu	Latīņu
𓃾			𐤀	ālefs	vērsis	ʾ [ʔ]	א	ܐ	ﺍ	Αα	Aa
𓉐			𐤁	bēts	māja	b [b]	ב	ܒ	ﺏ	Ββ	Bb
𓌙			𐤂	gimels	kamielis	g [ɡ]	ג	ܓ	ﺝ	Γγ	Cc, Gg
𓉿			𐤃	dālets	durvis	d [d]	ד	ܕ	د	Δδ	Dd
𓀠			𐤄	hē	logs	h [h]	ה	ܗ	ھ	Εε	Ee
𓏲			𐤅	vāvs	āķis	w [w]	ו	ܘ	ﻭ	(Ϝϝ), Υυ	Ff, Uu, Vv, Yy, Ww
𓏭			𐤆	zains	ierocis	z [z]	ז	ܙ	ﺯ, ذ	Ζζ	Zz
𓉗/𓈈			𐤇	hēts	siena, sēta	ḥ [ħ]	ח	ܚ	ح, خ	Ηη	Hh
𓄤			𐤈	tēts	ritenis	ṭ [tˤ]	ט	ܛ	ط	Θθ	—
𓂝			𐤉	jods	roka	y [j]	י	ܝ	ي	Ιι	Ii, Jj
𓂧			𐤊	kāfs	plauksta, delna	k [k]	כך	ܟ	ﻙ	Κκ	Kk
𓌅			𐤋	lāmeds	bikstāmais	l [l]	ל	ܠ	ﻝ	Λλ	Ll
𓈖			𐤌	mēms	ūdens	m [m]	מם	ܡ	ﻡ	Μμ	Mm
𓆓			𐤍	nūns	čūska, vēlāk zivs	n [n]	נן	ܢ	ﻥ	Νν	Nn
𓊽			𐤎	sāmehs	pilārs	s [s]	ס	ܣ, ܤ	س	Ξξ
𓁹			𐤏	ains	acs	ʿ [ʕ]	ע	ܥ	ع, غ	Οο, Ωω	Oo
𓂋			𐤐	pē	mute	p [p]	פף	ܦ	ف	Ππ	Pp
𓇑			𐤑	cādē	medības	ṣ [sˤ]	צץ	ܨ	ص, ض, ظ	(Ϻϻ)	—
𓃻			𐤒	kofs	adatas gals	q [q]	ק	ܩ	ﻕ	(Ϙϙ), Φφ	Qq
𓁶			𐤓	rēšs	galva	r [r]	ר	ܪ	ﺭ	Ρρ	Rr
𓌓			𐤔	šins	zobs	š [ʃ]	ש	ܫ	ش	Σσς	Ss
𓏴			𐤕	tāvs	mērķis	t [t]	ת	ܬ	ت, ث	Ττ	Tt

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Feniķiešu raksts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)