Type a search term to find related articles by LIMS subject matter experts gathered from the most trusted and dynamic collaboration tools in the laboratory informatics industry.
| Arābu valoda العربية al ‘arabiyyah | ||
|---|---|---|
| al ‘arabiyyah arābu nesha rakstā: | 
| |
| Izruna: | IPA: /alˌʕa.raˈbij.ja/ | |
| Valodu lieto: | Alžīrija, Apvienotie Arābu Emirāti, Bahreina, Ēģipte, Irāka, Izraēla, Jemena, Jordānija, Katara, Kuveita, Libāna, Lībija, Mauritānija, Maroka, Omāna, Palestīna, Rietumsahāra, Saūda Arābija, Sudāna, Sīrija, Tunisija (vairākums); Turcija, Irāna, Francija (vietējā arābu minoritāte); islāma liturģiskā valoda. | |
| Pratēju skaits: | Dzimtā valoda: 186 - 207 milj. Otrā valoda: >246 milj.[1] | |
| Reitings: | 2 (kopējais runātāju skaits)[2] 6 (dzimtā valoda)[3] | |
| Valodu saime: | Afroaziātu Semītu Rietumsemītu Centrālās semītu Arābu valoda | |
| Rakstība: | Arābu alfabēts | |
| Oficiālais statuss | ||
| Oficiālā valoda: | 25 valstīs, trešā izplatītākā pēc angļu un franču valodas[4] Saraksts
| |
| Regulators: | Ēģipte: Arābu valodas akadēmija Kairā Sīrija: Arābu Akadēmija Damaskā (vecākā) Irāka: Irākas Zinātņu akadēmija Sudāna: Arābu valodas akadēmija Hartūmā Maroka: Arābu valodas akadēmija Rabātā Jordānija: Jordānijas Arābu akadēmija Lībija: Džamahirījas Arābu valodas akadēmija Tunisija: Beit el Hikma fonds Izraēla: Arābu valodas akadēmija [1] | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | ar | |
| ISO 639-2: | ara | |
| ISO 639-3: | ara — arābu (kopējs) skatīt arābu valodas variantus atsevišķajiem kodiem | |
 Arābu valoda kā vienīgā valsts valoda (zaļā krāsa) vai kā viena no valsts valodām (zilā krāsa). | ||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Arābu valoda (الْعَرَبيّة — al ʿarabiyyah vai vienkārši عَرَبيْ — ʿarabī) runātāju skaita ziņā ir lielākā dzīvā semītu saimes valoda. Tuvu radniecīga ebreju un aramiešu valodām, ar kurām ir kopēja semītu pirmvaloda. ISO 639-3 standartā modernā arābu valoda tiek klasificēta kā makrovaloda ar 27 apakšvalodām.
Mūsdienu standarta arābu valoda ir cēlusies no klasiskās arābu valodas, kas ir bijusi literārā un islāma liturģiskā valoda kopš 7. gadsimta.
Arābu valoda ir devusi daudz aizguvumus islāma pasaules valodām, līdzīgi, kā latīņu un grieķu valodas lielākajai daļai Eiropas valodu. Tāpat arābu valodā ir daudz aizguvumu no citām valodā, ka persiešu, sanskrita, kā arī grieķu un latīņu valodām.
Viduslaikos arābu valoda bija galvenā kultūras valoda, it sevišķi tādās zinātnes nozarēs, kā matemātika, astronomija un filozofija.[5] Arī Eiropas valodās ir daudz aizguvumu no arābu valodas. Sevišķi raksturīgi tas ir portugāļu un spāņu valodām, kas izskaidrojams ar 700 gadu kalifāta valdīšanu Ibērijas pussalā.
Termins "arābu valoda" var attiekties gan uz literāro arābu valodu (الفصحى — al fuşḩá), gan uz daudzajiem vietējiem valodas variantiem, kurus parasti dēvē par "arābu sarunvalodu". Arābi literāro valodu uzskata par standarta valodu un pārējos valodas variantus par dialektiem. Ar "literāro valodu" (اللغة العربية الفصحى — al lughat al ʿarabiyyat al fuşḩá — "visdaiļrunīgākā arābu valoda") saprot gan mūsdienu mediju valodu Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, gan arī Korāna valodu. Literārā arābu valoda ir visu arābu valstu valsts valoda un tā tiek pasniegta visu līmeņu skolās. Arābu "sarunvalodas" vai "dialekti" ir daudzie nacionālie vai reģionālie klasiskās arābu valodas atvasinājumi, kas kalpo par ikdienas saziņas valodu. Šīs sarunvalodas dažkārt ir pietiekoši atšķirīgas, lai būtu savstarpēji nesaprotamas. Šiem dialektiem parasti nav savas rakstu valodas, tomēr zināms literatūras daudzums (lielākoties poēzija un dramaturģija) šajās valodās pastāv.
Mūsdienu arābu valodas sociolingvistiskā situācija ir vislabākais valodniecības fenomena diglosijas piemērs, kad par normu ir kļuvusi vienas valodas divu variantu lietošana. Parasti tas raksturīgs dažādām sociālām situācijām. Jebkura reģiona izglītots arābs runā gan vietējā dialektā, gan skolā apgūto literāro arābu valodu. Runājot ar tās pašas valsts vai reģiona pārstāvi, daudzi runātāji pārslēdzas no literārās valodas uz dialektu un atpakaļ pat vairākkārt vienas sentences laikā. Kad saruna notiek starp dažādu valstu izglītotiem arābiem, parasti tiek lietota literārā valoda.
Arābu valodas ietekme uz citām valodām visizteiktākā ir islāma valstīs. Arābu valoda ir atstājusi lielu ietekmi uz tik dažādu valodu vārdu krājumu, kā berberu, kurdu, persiešu, svahili, urdu, hindi (sevišķi uz sarunvalodu), turku, malajiešu, indonēziešu. Piemēram, arābu vārds /kitāb/ (grāmata) šādā pat nozīmē tiek lietots visās augstāk minētajās valodās, izņemot malajiešu un indonēziešu valodas, kur šis vārds nozīmē "reliģiska grāmata".
Dažādās valodās aizgūtie termini ir no reliģiskajiem (berberu valodas taẓallit "lūdzējs"), akadēmiskajiem (uiguru valodas mentiq "loģika"), ekonomiskiem (latviešu valodas "cukurs") līdz pat vietniekvārdiem (spāņu valodas fulano "un tā tālāk") un ikdienas sarunvalodai (urdu un hindi lekin "bet"). Valodās, kurām nav bijis tieša kontakta ar arābu valodu, aizguvumi ir ienākuši caur trešajām valodām. Piemēram, lielākā daļa arābu aizguvumu hindi un urdu ienākuši caur persiešu valodu un daudzi senākie arābu aizguvumi hausu valodā ienākuši caur kanuru valodu.
Vairāki vārdi arī latviešu un citās Eiropas valodās cēlušies no arābu valodas, visbiežāk caur spāņu vai itāļu valodām, kā piemēram "cukurs" (sukkar), arhaisms "katūns" (quṭn), "magazīna" (maḫāzin), algebra, alkohols, alķīmija, zenīts u.c.
Arābu valoda ir Korāna valoda. Tradicionāli musulmaņi uzskata, ka ir neiespējami pārtulkot Korānu tā, lai nezaudētu tā tiešo nozīmi. Dažkārt uzskata, ka to nedrīkstētu tulkot vispār. Arābu valodu bieži asociē ar islāmu, kaut arī tajā runā arābi kristieši, druzi, kopti, mizrahi jūdaisti un Irākas mandejieši.
Lielākā daļa pasaules musulmaņu arābiski nerunā, taču prot lasīt uzrakstīto un citēt reliģiskus tekstus.
Modernā arābu valoda tiek uzskatīta par semītu saimes arābu-kanaāniešu atzara valodu.[6] Kaut arī arābu valoda nav vecākā no semītu valodām, tai piemīt daudzas semītu pirmvalodas fonētikas, morfoloģijas un sintakses iezīmes.[6] Balstoties uz to, cik pilnīgi arābu valodā ir saglabātas semītu pirmvalodas iezīmes, daudzi valodnieki uzskata to par konservatīvāko no semītu valodām.[6]
Arābu pirmvalodas (senās ziemeļarābu valodas) senākie rakstu pieminekļi ir ar 8. gadsimtu p.m.ē datētie Hasas (الأحساء) pieraksti Saūda Arābijas austrumos. Uzraksti ir epigrāfiskajā musnadā — senajā Dienvidarābijas alfabētā. Tiem seko 6. gadsimta p.m.ē. Lihjānas (لحيان) teksti no Saūda Arābijas dienvidaustrumiem un tamūdu (ثمود) dialekta teksti visā Arābijas pussalā un Sinājā. Vēlākie rakstu pieminekļi ir 1. gadsimta p.m.ē. Safas (الصفا) teksti un daudzi arābu personvārdi nabatiešu pierakstos (rakstītos aramiešu valodā).
Mūsu ēras 4. gadsimtā nodibinājās arābu karalistes Irākas dienvidos (lehmīdi), Sīrijas dienvidos (gasanīdi) un centrālajā Arābijā (kindīti), kuru lietvedība saglabājusi līdz mūsu dienām nedaudzos pirmsislāma perioda arābu rakstu pieminekļus arābu alfabētā.
"Arābu sarunvaloda" ir apkopojošs termins, ar kuru apzīmē arābu pasaulē lietotos arābu valodas variantus, kuri var diezgan radikāli atšķirties no literārās valodas. Galvenās dialektu grupas ir Magribas un Tuvo Austrumu dialekti. Daži no dialektiem tik ļoti atšķiras savā starpā, ka to lietotāji nevar sazināties bez literārās arābu valodas starpniecības.
Viens no galvenajiem faktoriem dialektu diferenciācijā ir attiecīgajos reģionos senāk lietotās valodas, no kurām aizgūts ne tikai vārdu krājums, bet bieži vien arī izruna un vārdu kārtība.
Galvenās dialektu grupas ir:
Citi dialekti:
Maltiešu valoda (مالطي) ir vienīgais no arābu valodas dialektiem, kas izveidojies par atsevišķu pilnvērtīgu valodu ar neatkarīgām valodas normām. Neskaitot fonoloģiju, maltiešu valodai ir zināma līdzība ar tunisiešu dialektu, bet laika ritumā valoda ir adaptējusi daudz vārdu, fonoloģisku elementu un gramatisku risinājumu no itāļu, sicīliešu un angļu valodas. Tā ir arī vienīgā semītu valoda, kas lieto latīņu alfabētu.
Zemāk aprakstīta standarta literārā arābu valoda.
Standarta arābu valodā ir trīs īsie, trīs garie patskaņi un divi divskaņi. Divskaņi veidojas no īsā /a/ kombinācijas ar puspatskaņiem /j/ un /w/.
Alofonija ir novērojama atsevišķu līdzskaņu tuvumā. Piemēram, /a/ un /aː/ pārveidojas šādi:
Pārējie patskaņi pakļaujas līdzīgai alofonijai. Līdzskaņu garuma atšķirība zūd pirms pauzes, kad visi patskaņi ir īsi.
| īsie | garie | |||
|---|---|---|---|---|
| i | /ʕidd/ | solījums | /ʕiːd/ | dzīres |
| u | /ʕudd/ | atgriezies! | /ʕuːd/ | lauta |
| a | /ʕadd/ | saskaitīts | /ʕaːdd/ | atgriežas |
| aj | /ʕajn/ | acs | ||
| aw | /ʕawd/ | atgriešanās | ||
| Bilabiāli | Labio- dentāli |
Inter- dentāli |
Dentāli un alveolāri |
Post- alveolāri |
Palatāls | Velāri | Uvulārs | Faringāli | Glotāli | |||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| parasti | empātiski | |||||||||||
| Slēdzeņi | nebalsīgi | ت t̪ | ط t̪ˁ | ك k | ق q | ء ʔ | ||||||
| balsīgi | ب b | د d̪ | ض d̪ˁ | ج dʒ 1 | ||||||||
| Berzeņi | nebalsīgi | ف f | ث θ | س s | ص sˁ | ش ʃ | خ x 5 | ح ħ 4 | ه h | |||
| balsīgi | ذ ð | ز z | ظ ðˁ | غ ɣ | ع ʕ 3,4 | |||||||
| Nazāli | م m | ن n | ||||||||||
| Laterāli | ل l 2 | |||||||||||
| Vibranti | ر r | |||||||||||
| Spraudzeņi | و w | ي j | ||||||||||
Skatīt arābu alfabētu par Starptautiskā fonētiskā alfabēta simbolu nozīmi.
Arābu valodā ir tradicionāli par empātiskiem saukti līdzskaņi /tˁ, dˁ, sˁ, ðˁ/, kas ir vienlaicīgi gan velarizēti [tˠ, dˠ, sˠ, ðˠ], gan faringalizēti [tˁ, dˁ, sˁ, ðˁ]. Šādu vienlaicīgu velarizāciju un faringalizāciju valodnieki sauc par "atvirzītu mēles pamatni".[7] Dažās transkribēšanas sistēmās empātija tiek norādīta ar burtu kapitālrakstu, piemēram, /dˁ/ tiek apzīmēts ‹D›. Citkārt tiek lietots burta pasvītrojums vai punkts zem burta (‹ḍ›).
Patskaņi un līdzskaņi fonoloģiski var būt gan īsi, gan gari. Garie (geminētie) līdzskaņi latīņu transkripcijās parasti tiek rakstīti ar burtu dubultojumu (kā bb, dd utt.), kas zināmā mērā uzrāda arābu diakritisko zīmi "tašdīd", kas apzīmē līdzskaņu dubultošanos.
Arābu valodā ir divi zilbju veidi: atvērtās zilbes (LP)1 un (LPP) un slēgtās zilbes (LPL). Katra zilbe sākas ar līdzskani, izņemot gadījumus, kad frāze sākas ar noteikto artikulu, piemēram "(tas) direktors" tiek izrunāts kā [al mudiːr]. Kad vārds beidzas ar patskani un nākamais vārds ir ar noteikto artikulu, tad artikula patskanis tiek atmests un līdzskanis pievienots iepriekšējā vārda pēdējai zilbei. Piemēram bajtu —l mudiir (direktora māja) pārveidojas par [bajtul mudi:r].
Standarta arābu valodā uzsvaram nav fonēmiski kontrastējošas nozīmes. Tas ir cieši saistīts ar patskaņu garumu. Pamatprincipi ir šādi:
Piemēram: ki.TĀ.bun (grāmata), KĀ.ti.bun (rakstnieks), MAK.ta.bun (tāfele), ma.KĀ.ti.bu (tāfeles), mak.TA.ba.tun (bibliotēka), KA.ta.bū (tie raksta), ka.ta.BŪ.hu (tie raksta to), ka.TA.ba.tā (tās raksta), ka.TAB.tu (es rakstu). Geminētie līdzskaņi tiek uzskatīti par diviem līdzskaņiem: ma.DƷAL.la (veikals), ma.HALL (vieta).
Arābu valodas reģionālajos dialektos var būt no standarta valodas atšķirīgs fonēmu skaits. Piemēram, nearābiskais [v] tiek lietots Magribas dialektu runas un rakstu valodās lielākoties svešas cilmes vārdos. Semītiskais [p] kļuvis par [f] jau pirms rakstības ieviešanas. Daži mūsdienu dialekti (kā no persiešu un turku valodām ietekmējušais Irākas dialekts) atšķir [p] un [b] skaņas.
Dažos dialektos (Levantes, Ēģiptes, Magribas) interdentālie berzeņi [θ] un [ð] pārtapuši par slēdzeņiem [t] un [d], bet citos tie pārveidojušies par [s] un [z] no standarta valodas iemācītajos vārdos. Atšķirīgās empātiskās fonēmas [dˁ] un [ðˁ] vietumis saplūdušas vienā, lielākoties [dˁ]. Dialektos, kuriem nav interdentālo berzeņu, no standartvalodas iemācītos vārdos [ðˁ] kļūst par [zˁ] (Tuvajos Austrumos) vai [dˁ] (Ziemeļāfrikā).
Cita svarīga dialektu iezīme ir velāro un uvulāro slēdzeņu /q/, /ʤ/ (protosemītu [g]) un /k/ interpretācija:
Arābu alfabēts cēlies no aramiešu raksta, kas attīstījies vispirms sīriešu un pēc tam nabatiešu rakstu sistēmās un ar ko joprojām ir saglabāta attāla līdzība, tāpat kā koptu alfabētam un kirilicai ar grieķu alfabētu. Arābu alfabētā, tāpat kā citos semītiskajos alfabētos, raksta no labās puses uz kreiso. Pastāv vairāki rakstu stili. Visizplatītākie mūsdienās ir neshs, ko lieto izdevniecībā un datorikā un ruka, ko pārsvarā izmanto rokrakstos.[8] Uz arābu grafēmikas pamata izveidotas arī citu valodu rakstības, kā persiešu, urdu, uiguru u.c.
Pēc arābu rakstu sistēmas nostabilizēšanās ap 786. g., kurā lielu ieguldījumu deva Halīls Ibn Ahmeds Al Farāhīdi, izveidojās vairāki rakstu stili. Tika izstrādāti speciāli rakstu stili grāmatām un citiem rakstu darbiem un speciāli stili dekorācijām un monumentālajai mākslai.
Islāma pasaulē kaligrāfija joprojām ir lielā godā. Ja rietumu pasaulē sakarā ar drukas izgudrošanu kaligrāfijas māksla zaudēja vienu no galvenajiem ekonomiskajiem pamatiem, tad islāma pasaulē, sakarā ar ticības priekšrakstiem, kaligrāfija turpina attīstīties un kaligrāfija tiek uzskatīta par galveno mākslas formu. Islāma dogmas aizliedz attēlot dzīvas radības un tādēļ kaligrammas kļūst par vienu no iespējamajiem izpausmes veidiem.
Arābu valodas transliterēšanai latīņu alfabētā vēsturiski izveidojušies vairāki atšķirīgi standarti. Pastāv vairākas konfliktējošas transliterācijas motivācijas. Zinātniskās sistēmas tiecas precīzāk un nepārprotamāk atveidot arābu valodas fonēmas. Šādās sistēmās bieži tiek lietotas diakritiskās zīmes, lai atšķirtu latīņu alfabētu lietojošajās valodās ar vienu un to pašu grafēmu apzīmētas skaņas, kā piemēram h, ħ, ḥ, ẖ; s, š, ş u.c. Citas sistēmas tiecas izmantot lielākoties angļu valodas digrafus (kā sh, th, dh), uzskatot, ka tas padara uzrakstīto intuitīvāk saprotamu, bet lielākoties neļauj korekti veikt atgriezenisko transliterāciju.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Arābu valoda.
| ||||||
|
LIMS forum content by LIMS forum members is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-ShareAlike 4.0 International License. Based on a work at www.limsforum.com.
