Infrastructure tools to support an effective radiation oncology learning health system

Banka ir kredītiestāde, kas piesaista uz laiku brīvos naudas līdzekļus, veic norēķinu un kredīta, vērtspapīru, valūtas, naudas apgrozības regulēšanas un vērtību glabāšanas operācijas. Šaurākā nozīmē ar vārdu "banka" saprot komercbanku, kas ir institūcija, kas sniedz finanšu pakalpojumus, īpaši — pieņemot noguldījumus un izsniedzot kredītus, nodrošinot norēķinus.

Mūsdienās lielākajā daļā attīstīto valstu (arī Latvijā) ir divpakāpju banku sistēma, kas sastāv no pirmā līmeņa bankas — centrālās jeb emisijas bankas — un otrā līmeņa bankām un kredītiestādēm — komercbankām, krājbankām, investīciju bankām, hipotēku bankām, krājaizdevu sabiedrībām, apdrošināšanas kompānijām, pensiju fondiem, lombardiem u.tml.

Valsts centrālās bankas uzdevumi ir:

• emitēt nacionālo valūtu;
• īstenot monetāro politiku, lai nodrošinātu zināmus mērķus, piemēram, cenu stabilitāti valstī (Latvijas Banka), zemu inflāciju (Eiropas Centrālā Banka), u.tml.;
• noteikt oficiālo kursu nacionālās naudas apmaiņai pret ārvalstu valūtām;
• uzraudzīt komercbanku un citu kredītiestāžu darbību (lielākajā daļā attīstīto valstu šī funkcija gan tiek nodalīta citā, atsevišķā un neatkarīgā institūcijā, piemēram, Latvijā — Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), Vācijā — BaFin);
• pārvaldīt ārējos aktīvus u.c.

Centrālā banka nosaka naudas bāzi — apgrozībā laisto naudu un obligātas naudas rezerves. Atsevišķās valstīs (Lielbritānija) ir vairākas centrālās bankas.

Komercbankas veic pasīvās operācijas (naudas līdzekļu piesaistīšana, lai tos izmantotu aktīvo operāciju veikšanai; banku pasīvi sastāv no piesaistītajiem līdzekļiem un bankas kapitāla) un aktīvās operācijas (kredītu izsniegšana, vērtspapīru ieguldīšana, spekulācijas ar valūtu; banku aktīvi ir kredīti, valsts vērtspapīri, sertifikāti, vekseļi, akcijas un tamlīdzīgi).

Vēsturiski bankas darbības pirmsākumi radās līdz ar tirdzniecības attīstību. Lai norēķinātos par pirkumiem ar svešzemju tirgotājiem, bija nepieciešams mainīt naudu. Tāpēc atsevišķu viduslaiku pilsētu tirgos sāka ieplūst citu zemju nauda un tās mainīšana parasti notika pilsētas tirgus laukumā. Vēsture liecina, ka pirmie naudas mainītāji bija itālieši. Viņi naudas mainīšanas operāciju veikšanai izmantoja galdu vai solu, kuru novietoja tirgus laukumā. Līdz ar to arī termins banka aizgūts no itāļu valodas vārda banco. To var tulkot kā galdu, solu. Tajā gadījumā, ja kāds no tirgotājiem mēģināja naudas mainīšanas laikā piekrāpt savu klientu, viņa galds vai sols tika salauzts. Tādā veidā tirgotājs tika sodīts par negodīgu rīcību un tas jau nozīmēja bankrotu.

Banku rašanās ir saistīta ar to pakalpojumu sniegšanu, kas skāra galvenokārt zelta un citu dārgmetālu glabāšanas un pārvadāšanas problēmas. Zināms, ka uz attālākām vietām to pārvadāšana bija riskants pasākums, jo ļoti bieži ceļā varēja uzbrukt laupītāji un dārgmetālus atņemt. Tāpēc tirgotāju vidū radās doma, vai nevarētu nodot zeltu glabāšanā juvelieriem, kuriem bija uzceltas speciālas dārglietu glabātuves un pagrabi.

Juvelieri labprāt pieņēma dārglietas glabāšanā, bet par šādu pakalpojumu viņi iekasēja no tirgotājiem noteiktus procentus jeb augļus. Juvelieri kā apliecinājumu tam, ka zelts atrodas viņu glabātuvēs, izdeva uzrakstītu uz tā īpašnieka — tirgotāja — vārda noteiktu dokumentu; sākotnēji tās bija vērtības zīmes, bet vēlāk jau tika izrakstīti vekseļi. Tos varēja izmantot, lai samaksātu par pirkumiem. Tādējādi tirgotājiem bija iespēja pārvietoties no vienas pilsētas uz otru daudz drošāk, līdzi ņemot tikai dokumentu kā dārgmetālu noguldījuma apliecinājumu, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā maksāšanas līdzeklis. Šo funkciju nostiprināšanos veicināja arī bruņinieku ordeņi, it īpaši Templiešu ordenis, kuru uzdevums vidējos viduslaikos bija rūpēties par tirdzniecības infrastruktūras drošību.

Ar laiku, kad zelta krājumi pagrabos kļuva ievērojami, bet tā kustība bija niecīga, zelta uzglabātāji sāka saprast, ka uz noguldītā zelta rēķina viņi varētu iegūt papildu augļus, to aizdodot tiem, kuri nonākuši īslaicīgās finansiālās grūtībās.

Attīstoties naudas apgrozībai, tirgotāju un augļotāju slānim, zelts arvien biežāk tika pieņemts glabāšanā un aizdots pret procentiem. Līdz ar to sāka rasties pirmie baņķieru nami, kuri būtībā bija augļotāju uzņēmumi. Banku darījumi it īpaši attīstījās 14. gs. Itālijas, Vācijas un Holandes pilsētās, bet vēlāk lielākajos tirdzniecības centros — Amsterdamā, Venēcijā, Hamburgā — radās žirobankas; to galvenā funkcija bija bezskaidras naudas pārskaitīšana no viena konta uz otru kā savas zemes, tā arī starpvalstu ietvaros.

Attīstoties tirgus saimniecībai, 17.—18. gs. notika arī strauja banku attīstība, it īpaši Lielbritānijā. Bankas ne tikai aizdeva metāla naudu, bet arī sāka kreditēt uzņēmējus, izsniedza parādzīmes (banknotes) un veica citas ar naudas apgrozību saistītas operācijas. Šajos apstākļos radās nepieciešamība veidot speciālu institūciju, lai koncentrētu emisijas operācijas valstī vienas bankas rokās, kuru kontrolētu valdība. Tādējādi tika likti pamati banku sistēmas izveidošanai.

• Finanšu centrs
• Latvijas Bankas Kredītu reģistrs
• Latvijas Centrālais depozitārijs
• Latvijas Banka

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Banka.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Latvijas banka (latviski)
• Pārbaudīt IBAN spēkā esamību vairāk nekā 80 valstīs.^{[novecojusi saite]}